Ko nozīmē auglības rādītājs

Last modified by superadmin on 2018-01-12 19:50

Kas ir auglības koeficients "Zemāks par zemu"

Runājot par demogrāfiju, Laviano ciemats nav neparasts gadījums nedz Itālijā, nedz Eiropā. Tas ir sava veida priekšvēstnesis. 1990-tajos gados Eiropas demogrāfi sāka ievērot lejupejošu tendenci kontinenta iedzīvotāju skaitā, ko izraisīja ievērojams dzimstības samazinājums. Tie, kuri nestrādā ar skaitliskiem datiem, šo informāciju ignorēja līdz pat 2002.gada pētījumam, kurā itāļu, vācu un spāņu sociologi apkopoja šos datus un deva iemeslu nopietnām pārdomām visiem Eiropas Savienības politiķiem. Koeficientu 2.1 plaši uzskata par "atražošanas koeficientu" - ja šāds ir vidējais piedzimušo bērnu skaits vienai sievietei, tad valsts pašreizējais iedzīvotāju skaits saglabāsies nemainīgs. Mūsdienu vēstures atsevišķos posmos - kara vai neražas laikā - dzimstība ir samazinājusies zem atražošanas koeficienta uz "zemu" vai "ļoti zemu" līmeni. Bet Hanss-Peters Kolers (Hans-Peter Kohler), Hose Antonio Ortega (José Antonio Ortega) un Frančesko Bilari (Francesco Billari) - 2002.gada ziņojuma autori datos pamanīja arī kaut ko jaunu. Pirmo reizi cilvēces pieredzē auglības koeficients Eiropas dienvidos un austrumos bija nokrities zem 1.3. Demogrāfijas teorijā tas ir priekšvēstnesis nepatikšanām - pie šāda koeficienta valsts iedzīvotāju skaits divkārt samazināsies 45 gadu laikā, izraisot lavīnveida efektu, no kura ir praktiski neiespējami atgūties. Kolers un viņa kolēģi izdomāja draudīgu jaunu apzīmējumu šai parādībai - "auglības koeficients zemāks par zemu" (lowest-low fertility), [Kohler2006]

'Zemās auglības lamatu' hipotēze (‘low fertility trap’ hypothesis). Ilgstošs auglības koeficients, kas zemāks par 1.3 ir bīstams, jo:
 (1) Pēc 1 paaudzes tas rada negatīvu demogrāfijas inerci (zemās pagātnes auglības dēļ pasliktinās iedzīvotāju vecuma struktūra - mazāk jaunu sieviešu).
 (2) Palielinās atstarpe starp to labklājības līmeni, kuru jaunākā paaudze pieņem kā pašsaprotamu, un to līmeni, kuru sabiedrība (novecošanas un ekonomiskās stagnācijas dēļ) spēj faktiski nodrošināt.
 (3) Jaunieši paši ir uzauguši vidē, kur ģimenēs ir maz bērnu, kas savukārt iespaido viņu pašu ideālo ģimenes lielumu.
 (4) Vēsturisku datu analīze liecina, ka tās populācijas, kurās auglības koeficients ilgstoši bijis zemāks par 1.3, parasti ir gājušas bojā.

Demogrāfijas gudrībās neiesvētītie var nesaskatīt nekā uztraucoša koeficientā, kas ir "zemāks par zemu". Galu galā vēl pirms pāris desmitgadēm visi runāja par iedzīvotāju skaita eksploziju. Iebrucējsuga homo sapiens, kā tolaik uzzinājām, ātri iztērēs visus pieejamos resursus, neatgriezeniski piemēslos un sagraus planētas trauslās ekosistēmas. Vai situācija ir mainījusies, kopš Pauls Ērlihs sludināja trauksmi 1968.gadā ar savu bestselleru "Demogrāfiskā bumba"? Vai pašreizējie ziņu virsraksti - globāls pārtikas trūkums, klimata izmaiņas, utt. - joprojām nenorāda uz pārapdzīvotības briesmām? 

Bažīties var par daudz ko, bet faktiskā situācija pa šo laiku ir būtiski mainījusies. Pirmkārt jau, dzimstība ir būtiski samazinājusies arī jaunattīstības valstīs - 1972.gadā auglības koeficients vidēji pasaulē bija 6.0, tagad tas ir 2.58 (sk. https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/geos/xx.html#People), jo iedzīvotāju pamatmasa ir pārvietojusies no lauku apvidiem uz pilsētām, un cilvēki ir pieņēmuši pilsētu dzīvesveidu; šis kritums noteikti ir klusinājis saucienus par pārapdzīvotību. Ir atskanējis arī cits viedoklis: Jā, zemeslodes resursi tiek izmantoti pārmērīgi, un neapšaubāmi dažas zemeslodes daļas ir piebāztas ar cilvēkiem. Bet ir reģioni, kuru liktenis ir tieši pretējs. Eiropā "zemāks par zemu" auglības koeficients parādās ne vien tādos lauku apvidos kā Laviano. Pilsētās, piemēram, Milānā un Boloņā ir reģistrēti vieni no zemākajiem dzimstības rādītājiem, kādus demogrāfi jebkad novērojuši. Augstās izmaksas spiež precētos pārus mainīt dzīvesvietu vai samierināties ar mazāk bērniem. Pēc termina izdomāšanas, "zemāko par zemu auglību" pamanīja politiķi Briselē un visa kontinenta galvaspilsētās. Šobrīd ikviens no Seviļas līdz Helsinkiem šķiet par to informēts. Grieķu sabiedrībā katastrofāli zemā dzimstība ir izpelnījusies valodisku saīsinājumu - var runāt vienkārši par "demogrāfijas jautājumu", neriskējot tikt pārprasts. Apdzīvotības skaitļu aplūkošana plašākā pasaules vēstures kontekstā, neizbēgami izraisa debates par Eiropas nākotni. Kad 1963.gadā ASV prezidents Dž.F.Kenedijs Vācijā teica slaveno runu "Es esmu berlīnietis", Eiropā dzīvoja 12.5% no pasaules iedzīvotājiem. Šodien tie ir 7.2 procenti, un ja pašreizējās tendences turpinās, līdz 2050.gadam tikai 5 procenti no pasaules iedzīvotājiem būs eiropieši. 

Daudziem auglības koeficients "zemāks par zemu" ir droša liecība par nenovēršamu, nepieredzēta apjoma katastrofu. "Iespēja plānot lēmumu laist pasaulē bērnu, protams, ir liels sasniegums sabiedrības un it īpaši sieviešu dzīvē," saka Letīcija Mencarini (Letizia Mencarini), Turīnas universitātes demogrāfijas profesore. "Bet pārlasot demogrāfu ziņojumus, kas publicēti pirms 20 gadiem, redzēsim, ka neviens neparedzēja, ka auglības koeficients kritīs tik zemu. 1960-tajos gados Itālijā auglības rādītājs caurmērā bija divi bērni vienam pārim. Tagad tas ir 1.3, un dažām pilsētām Itālijā tas ir mazāks pat par 1. To var droši saukt par patoloģiju."

Auglības kritumam netrūkst populāru izskaidrojumu. Atēnās ir pierasts vainot pilsētas bēdīgi slaveno gaisa piesārņojumu; pirms dažiem gadiem radio reklāma piedāvāja gaisa kondicionētājus kā veidu, kā atkal atdot sabiedrībai grieķu mīlas kaislību un grieķu bērnus. Vēl biežāk un būtiskāk - sociāli konservatīvie cilvēki saista zemo dzimstību ar sekulārisma ideoloģiju. Gadu desmitiem eiropieši ir sludinājuši savu šķirtību no Dieva un no baznīcas; viņi piekopj pašmīlīgu un galu galā pašiznīcinošu dzīvesveidu, uz ko vēl vairāk cilvēkus pamudina mūsdienu pretapaugļošanās līdzekļi - un tagad arī statistika un skaitļi šķiet runājam par labu konservatīvai morālei. "Eiropa ir apsēsta ar dīvainu intereses trūkumu par savu nākotni," Pāvests Benedikts XVI paziņoja 2006.gadā. "Bērni, kas ir mūsu nākotne, tiek uzskatīti par pašreizējā dzīvesveida apdraudējumu." Vācijā, kur dzimstības un mirstības atšķirības jau izraisa iedzīvotāju skaita samazināšanos par 100 tūkstošiem katru gadu, Ursula fon der Leiena (Ursula von der Leyen), kancleres Angelas Merkelas ģimenes ministre (un septiņu bērnu māte) pirms diviem gadiem paziņoja - ja Vācija nespēs pagriezt pretējā virzienā krītošo dzimstību, "mums būs jāizdzēš gaisma". Pagājušajā martā Anrē Ruvo (André Rouvoet) Kristīgās Savienības partijas vadītājs (un piecu bērnu tēvs), ieteica valdībai uzņemties atbildību un aktīvi rosināt holandiešu sievietes radīt bērnus. Kanādiešu konservatīvais publicists Marks Steins (Mark Steyn) 2006.g. bestsellera autors ("Vientuļā Amerika: Beigas pasaulei, kuru mēs pazinām") ir brīdinājis citus Ziemeļamerikas iedzīvotājus, kuru dzimstība joprojām ir salīdzinoši augsta, kas notiks ar Eiropas sabiedrotajiem. "Šīs zemes beigs pastāvēt", un lai gan 21.gadsimta beigās "kartē būs ģeogrāfiskas vietas, kas nes Itālijas vai Nīderlandes vārdu," tām būs jēga vienīgi kā nekustamo īpašumu adresēm vietā, kur saimniekos cita civilizācija.

Ja neņemam vērā bažas par morālo vērtību krīzi, ir cits drauds - tīri ekonomisks. Sociālās apdrošināšanas sistēmu būtiski iespaido divi faktori - gan dzimstība, gan dzīves ilgums. Cilvēki dzīvo ilgāk nekā jebkad, un dzīves ilgums pamazām pārsniedz mūsu agrākos priekšstatus par dabas nospraustām robežām. Politikas veidotāju ir nobažījušies, jo abu tendenču savienošanās ļauj prognozēt īstu demogrāfisku vētru. Saskaņā ar Dž.Granta un Stijna Horensa (Jonathan Grant, Stijn Hoorens) rakstu "Rand Europe" pētniecības grupā, "demogrāfi un ekonomisti paredz, ka 30 miljoni eiropiešu darbaspējīgā vecumā 'pazudīs' līdz 2050.gadam. Vienlaikus pensijas vecums ilgs desmitgades, jo cilvēku skaits 80 un 90 gadu vecumā jūtami pieaugs." Krīzi izraisīs "trīskāršais lāsts - arvien pieaugošs pieprasījums pēc valsts pabalstiem un medicīnas pakalpojumiem kopā ar iekasēto nodokļu samazināšanos no arvien sarūkoša darbaspēka." T.i. nebūs pietiekami strādājošo, lai maksātu pensijas visiem ilgi dzīvojošajiem pensionāriem. Turklāt, rietumvalstīs darbaspējīgo iedzīvotāju proporcija būs mazāka nekā citās pasaules daļās; ASV iedzīvotāju uzskaites biroja starptautiskā datubāze (U.S. Census Bureau’s International Database) paredz, ka 2025.gadā 42% no Indijas iedzīvotājiem būs jaunāki par 24 gadiem. Savukārt tikai 22% no Spānijas iedzīvotājiem būs šajā vecuma grupā. Pēc Demogrāfiskās Atbilstības pārskata (Demographic Fitness Survey), ko izdevis Adeko institūts (Adecco Institute) - Londonas pētnieku grupa - tas izraisīs “karus par talantu pārvilināšanu”. Un Eiropas grūtības padziļinās citi faktori, ko rada labklājības sistēmas tradīcijas daudzās valstīs. Eiropieši ir pieraduši pie agras došanās pensijā - saskaņā ar Adeko pārskatu, tikai 60% vīriešu Francijā vecumā no 50 līdz 64 gadiem joprojām strādā. 

Un rodas arī jautājums - kādu sabiedrību šis "zemākais par zemu" izveidos? Kā viena vai divu bērnu ģimeņu pārsvars iespaidos ģimenes stabilitāti, māsu un brāļu attiecības, rūpes par sirmajiem vecākiem? Kā iztēlojamies ģimenes kopā sanākšanas, kurās sapulcējas tikai trīs cilvēki, vai arī tādas, kur gandrīz visi vienīgā bērna radinieki ir 50, 70 vai 90 gadus veci? Laviano tukšajās ielās atbalsojas kaut kas neparasts un nepieredzēts. Kā izteicās sociologi Billari, Kolers un Ortega (Billari, Kohler, Ortega) Eiropa dodas iekšā "demogrāfijas vēsturei nepazīstamā teritorijā".

Arī imigrācijas jautājums ir saistīts ar "zemāku par zemu" auglības koeficientu. Labējās politikas bailes ir par trešās pasaules - galvenokārt musulmaņu - ordām, kas pārņems veco kontinentu. Šie cilvēki, kuri vēl nav saslimuši ar moderno slimību, ko sauc par ģimenes plānošanu, un kuri draud pārveidot, ja ne vispār atmest, slavas vīto Rietumeiropas kultūras mantojumu. Un, ja lūkojamies vēl dziļāk, neviens nezina, kā Eiropas dzimstība saplūdīs ar citiem pasaules notikumiem: vai tā novedīs pie rietumu ietekmes un rietumniecisko vērtību ietekmes mazināšanās, vai Amerikai tās būs jānes tālāk vienai, kā to rosina domāt M.Steina grāmatas virsraksts. 

Vai tā Eiropa, kādu mēs to pazīstam, vienkārši izčākstēs? Vai grieķi un spāņi izzudīs, paņemot līdzi kapā piemiņu par nacionālajiem ēdieniem - baklavu un paellu? Vai viņus aizstās musulmaņu imigranti, kuriem nerūp Akropole kā majestātisks rietumu kultūras piemineklis? Venēcija, piemēram, ir zaudējusi vairāk nekā pusi iedzīvotāju kopš 1950.gada; iedzīvotāji uzskata, ka viņu pilsētai lemts kļūt par stilizētu tūristu atrakciju. Vai šāds liktenis sagaida arī pārējo Eiropu? Vai ASV varētu piedzīvot, ka tās tuvākie sabiedrotie kļūst par eiro-Disnejlendu? 

Šie ir interesanti jautājumi, bet vairums novirzās no galvenās tēmas. Kā izrādās, dziļākā atbilde uz jautājumu "kur palikuši Eiropas bērni?" ir meklējama tālu aiz Vecā kontinenta robežām. 

Bibliogrāfija

  1. http://fistfulofeuros.net/afoe/europe-and-the-world/the-low-fertility-trap/
Tags:
Created by Kalvis Apsītis on 2008-07-01 00:33
    
This wiki is licensed under a Creative Commons 2.0 license
XWiki Enterprise 6.4 - Documentation