Eiropa - postpadomju, vācu, dienvidu un ziemeļu

Last modified by superadmin on 2018-01-12 19:50

Eiropa - postkomunistiskā, vācu, dienvidu un ziemeļu

Lai izprastu zemās dzimstības fenomena nozīmi pasaules mērogā, vispirms aplūkosim Eiropas "dzimstīas sabrukumu" (baby bust). Problēmas apzināšanā palīdz statistika, kas minēta Eiropas Komisijas veiktajā 2006.gada Eirobarometer aptaujā. Sievietēm jautāja, cik bērnus viņas vislabprātāk gribētu. Vidējais rezultāts kontinentā bija 2.36 - krietni virs atražošanai nepieciešamā auglības līmeņa un krietni virs jebkurā Eiropas valstī novērotās dzimstības. Tā kā sievietēm mēdz būt jūtami mazāk bērnu nekā viņas vēlētos, tātad šeit darbojas dažādi citi faktori. 

Izrādās, ka situācija ir atšķirīga arī katrā reģionā. "Būtu kļūdaini par Eiropu šajā ziņā domāt kā par vienotu veselumu," apgalvo Alasdērs Murejs (Alasdair Murray) no CentreForum -  Londonas pētniecības grupas. "Eiropā pašlaik ir četri dažādi iedzīvotāju skaita izmaiņu modeļi." Viens modelis attiecas uz Austrumeiropu, kur jau komunistu varas periodā nobrieda tendences, kas šobrīd izpaužas kā īpaši ļaundabīgas sociālās problēmas. Bulgārijas auglības koeficients ir 1.37, un vīriešu vidējais mūža ilgums ir par 7 gadiem zemāks nekā Beļģijā vai Vācijā; saskaņā ar ES prognozi Bugārijas iedzīvotāju skaits samazināsies no 8 miljoniem šobrīd līdz 5 miljoniem 2050.gadā. Kopš 1989.gada Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājies par 13%; auglības koeficients ir viens no zemākajiem pasaulē, šķirto laulību īpatsvars - viens no augstākajiem Eiropā, kā liecina Linda Andersone, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktora vietniece. Visā Austrumeiropā var novērot to pašu problēmu tumšo kokteili, ko daži komentētāji dēvē par rietumnieciskošanu (Westernization), lai gan precīzus iemeslus ir grūti nodalīt. "Varam novērot ievērojamu dzimstības pazemināšanos visā reģionā kopš PSRS sabrukuma," apgalvo Murejs, "bet nezinām, vai to izraisījusi pievēršanās tirgus ekonomikai vai arī kas cits?"

Vācija un Austrija ir "kategorija par sevi". Tur ģimenes dzīvi iespaido līdzīgas tendences kā citās Rietumeiropas valstīs, bet šajās valstīs ir īpaši daudz bezbērnu pāru, un tā tas ir jau labu laiku. 2002.gadā veikts pētījums rāda, ka 27.8% no pieaugušām vācu sievietēm, kuras dzimušas pēc 1960.gada, ir bez bērniem - šis rādītājs ir augstāks nekā jebkur citur Eiropā. (Francijā šis skaitlis ir tikai 10.7%). Kad citā pētījumā dažādu Eiropas valstu sievietēm 18-34 gadu vecumā jautāja, kāds viņām būtu ideālais bērnu skaits, 16.6% sieviešu Vācijā un 12.6% Austrijā atbildēja "neviens". (Salīdzinājumam, Itālijā šādu sieviešu bija vien 3.8%.) Galvenais iemesls šķiet fundamentāla izmaiņa dažu sieviešu attieksmē, par to kāda ir viņu "dabiskā" loma. Nikolajs Botevs (Nikolai Botev) iedzīvotāju skaita un attīstības padomnieks ANO Iedzīvotāju fondā piebilst, ka daudzi novērotāji pēdējos gados ir bijuši pārsteigti uzzinot, ka “dzīve bez bērniem pamazām rodas kā sava veida ideāls dzīvesveids." Neviens nav pārliecinoši pamatojis, kādēļ dažas zemes ir vairāk tendētas uz bezbērnu dzīvesveidu nekā citas. 

Bet galvenā tektoniskā plaisa dzimstības ziņā, kas nupat izplatās visā pasaulē, ir starp Eiropas ziemeļiem un dienvidiem. Ja neņemam vērā speciālgadījumus dažās Eiropas austrumdaļas zemēs, viszemākie auglības koeficienti Eiropā (un vieni no zemākajiem pasaulē) ir atrodami šķietami ģimenēm draudzīgajās zemēs - Itālijā, Spānijā un Grieķijā (visi pašlaik svārstās ap 1.3). Jautāju par to Frančesko Bilari (Francesco Billari) Bokoni universitātē Milānā, 2002.g. pētījuma autoram, kurš ieviesa jēdzienu "zemāka par zemu auglība". "Aplūkojot ļoti svaigus datus par attīstītām valstīm, redzam, ka Itālijā ir sasniegti divi rekordi, kuri droši vien ir pasaules rekordi," viņš teica. "Pirmkārt, jauni ļaudis Itālijā dzīvo pie vecākiem ilgāk nekā jebkur citur. Otrkārt, tas ir jaundzimušo īpatsvars vecākiem pēc 40 gadu vecuma. Šie faktori ir saistīti, jo vēlu nodibinātām ģimenēm ir raksturīgi nedzemdēt otro bērnu, un vēl jo vairāk - trešo."

Arī ikdienas novērojumi apliecina, ka viņam ir taisnība. Kad Milānā apciemoju kādu pirmskolas aprūpes centru, tā vadītāja Mara Vavasori (Mara Vavassori) parādīja audzēkņu reģistru. Vienā stabiņā bija sarakstīti viņas iestādes klientu (3 mēnešu līdz 3 gadus vecu bērnu) vecāku dzimšanas gadi - 1964, 1967, 1963, utt. Viņa šajā biznesā strādā jau 20 gadus; un agrāk pirmdzimtā bērna vecāki bija ap 25 gadus veci. Šobrīd vairāk nekā puse ir četrdesmitgadnieki. 

Pašā virspusē ir daži ekonomiski izskaidrojumi, kādēļ Dienvideiropā notiek tieši tā. Itālijā, salīdzinot ar ikvienu ES dalībvalsti, maksā relatīvi viszemākās algas jaunajiem darbiniekiem, kas kavē jauniešus uzsākt patstāvīgu dzīvi. Britu konservatīvais politiķis Deivids Vilets (David Willetts) ir piezīmējis, "Palikt dzīvot mājās kopā ar saviem vecākiem ir iedarbīgs kontracepcijas līdzeklis". Bet dziļākā problēma var būt tieši šo valstu ģimenēm draudzīgajās tradīcijās. Šai dienvideiropiešu pašidentifikācijai (kinofilmas "Manas lielās grieķu kāzas" ideālam) ir arī monētas otra puse. "Visās šajās zemēs," saka Bilari, "ir ļoti grūti apvienot darbu un ģimeni. Un daļēji tas ir tādēļ, ka, pēc mūsu datiem, laulāto starpā dzimumu lomas ir ļoti asimetriskas".

Te, saskaņā ar nesenu novērojumu datiem, slēpjas problēmas būtība - berzes rezultāts starp mūsdienu sabiedrības tektoniskajām plāksnēm, kas darbojas jau vairākas desmitgades. Tradicionālais cilvēku uzskats par demogrāfiju bija tāds: sievietēm arvien vairāk ieejot darba tirgū, auglības koeficients samazinās. Līdzšinējie novērojumi attīstītajās valstīs šo hipotēzi apstiprināja, bet pavisam nesen, it sevišķi Eiropā, skaitļi runā pretējo. Hansa Petera Kolera Pensilvānijas universitātē veiktais neseno pētījumu pārskats liecina, ka "augsta auglība ir saistāma ar augstu sieviešu līdzdalību darbaspēkā ... un zemākie auglības rādītāji kopš 1990-to gadu vidus biežāk novērojami valstīs ar viszemāko sieviešu nodarbinātību". Citiem vārdiem, strādājošām mātēm mēdz būt vairāk bērnu nekā mājsaimniecēm. 

Kā tas vispār ir iespējams? Pētījums, ko šī gada februārī publicēja Leticija Mencarini (Letizia Mencarini), demogrāfe no Turīnas universitātes, un trīs viņas kolēģi, salīdzināja sieviešu stāvokli Itālijā un Nīderlandē. Viņas konstatēja, ka Nīderlandē strādā lielāks procents sieviešu nekā Itālijā, bet vienlaikus dzimstība Nīderlandē ir būtiski lielāka (attiecīgi 1.73 un 1.33). Abās valstīs cilvēkiem ir noteikti priekšstati par dzimumu tradicionālām lomām, bet itāļu sabiedrība ir ievērojami konservatīvāka šajā ziņā, un tieši šī atšķirība varētu būt izšķirošā. Hipotēze, kuru sociologi centās pārbaudīt un kurai viņi atrada apstiprinājumu: sievietēm, kuras veic vairāk nekā 75% no mājturības un bērnu aprūpes darba, ir mazāk raksturīgi vēlēties vēl kādu bērnu nekā sievietēm, kuru vīri vai partneri līdzvērtīgi piedalās mājas darbos. Vienkārši sakot, holandiešu tēvi biežāk maina autiņbikses, ved bērnus uz treniņiem un sakopj dzīvojamo istabu, salīdzinot ar itāļu tēviem; tādēļ relatīvi pret iedzīvotāju skaitu, piedzimst vairāk holandiešu bērnu nekā itāļu bērnu. Kā saka Mencarini: "Jautājums ir - cik lielā mērā vīrs piedalās bērnu aprūpē."

Tādēļ vispārīga atbilde uz jautājumu "Kur palikuši Eiropas bērni" pamazām noskaidrojas. Kopš 1960-tajiem gadiem sabiedrība pārdzīvojusi milzīgas pārvērtības - sieviešu tradicionālās lomas maiņu, pieaugošas iespējas sieviešu izglītībai un karjerai, mūsdienu kontracepcijas līdzekļus un iespēju pēc saviem ieskatiem veidot dzīvesveidu. Tas radījis spriedzi ar citiem spēkiem, kas vēl nav izlīdzināta. Šī spriedze, protams, ir viegli pamanāma. Pajautājiet par to ikvienai strādājošai mātei. Bet dažas sabiedrības labāk nekā citas ir saskaņojušas konfliktējošos spēkus. Eiropā zemēs ar lielāku dzimumu vienlīdzību valsts parasti uzņemas saistības uzturēt bērnudārzus un sniegt citu institucionalizētu palīdzību strādājošām sievietēm. Tas dod iespēju šīm sievietēm laist pasaulē arī otro un trešo bērnu.


Šī ir izšķiroša atšķirība starp ziemeļiem no vienas puses, ieskaitot Franciju, Apvienoto Karalisti un Skandināvijas zemes, un dienvidiem no otras. Skandināvijas zemes ir gan visenerģiskākās sociālo pabalstu sistēmas Eiropā, gan arī ar augstākajiem auglības koeficientiem (ap 1.8). Lai labāk saprastu šo ziemeļu-dienvidu plaisu, sarunāju tikšanos ar diviem sociologiem, kuri to personificē: Mencarini (Mencarini) un Arnsteinu Āsve (Arnstein Aassve) - norvēģi, kurš pērn ieguva akadēmisku amatu Bokoni universitātē (Bocconi University) - universitāti Milānā, kura kļūst par svarīgu Eiropas demogrāfisko pētījumu centru. Viņi kontrastē arī kā cilvēki. Viņa ir maza, tumšmataina, emocionāla sieviete no dienvidu Tuskānijas, kura mēdz savu analīzi papildināt ar kaismīgiem uzbrukumiem pret valsts politiku. Viņš ir garš, rezervēts skandināvs, kurš runā mierīgā un precīzā britu dikcijā un mēdz nogludināt savas kolēģes kategoriskos apgalvojumus ar akadēmiskiem precizējumiem. Pusdienās ar linguine makaroniem, valriekstiem un sinepju salātiem (rucola) modernā Milānas ēstuvē, viņi parādīja abu valstu kultūras šķērsgriezumā. 

Kad Āsve pērn pārcēlās no Norvēģijas uz Itāliju, lai pētītu auglības problēmas, viņu gaidīja šoks, redzot dzīvesveida atšķirības. Kad pēdējās desmitgadēs Norvēģijas sievietes guva labāku izglītību un karjeras iespējas, Norvēģijas valsts veica drastiskus pārkārtojumus, lai pielāgotos viņām un viņu ģimenēm. Valsts garantē apmēram 54 nedēļu pēcdzemdību atvaļinājumu mātēm un 6 nedēļu atvaļinājumu tēviem. Piedzimstot bērnam, ģimene saņem valdības pabalstu ap 4000 eiro apmērā. Valsts subsidēti bērnudārzi ir standarts. Dzīves dārdzība ir augsta, bet tiek pieņemts, ka abi vecāki strādās; pēcdzemdību atvaļinājuma laikā sieviete saņem 80 procentus no darba algas. "Norvēģijā rūpes par auglību ir mērenas," Āsve teica. "Noteicošais ir jautājums par dzimumu vienlīdzību, kas netieši paaugstina auglības līmeni. Piemēram, pašlaik notiek diskusija, vai tēvu pēcdzemdību atvaļinājumu padarīt par vispārēju. Tas ir jautājums, kā nodrošināt, lai vīriešiem un sievietēm būtu līdzīgas tiesības un izredzes. Ja vīrieši pēc bērna piedzimšanas saņems obligātu atvaļinājumu, tad sieviete daļu no laika varēs veltīt, lai atgrieztos darbā."

Tas, ko Āsve redzēja Itālijā bija pārsteidzoši atšķirīgs. Lai gan itāļu sievietes ir gluži tāpat augsti izglītotas kā skandināvu sievietes, tomēr tikai 50% sieviešu strādā, pretstatā 75-80% sieviešu skandināvu zemēs. Neraugoties uz modernisma glazūru, Itālijas sabiedrība dod priekšroku sieviešu palikšanai mājās pēc bērnu nākšanas pasaulē, un valdība to veicina. Ir maz valsts subsidētu pirmskolas iestāžu, vēl jo vairāk tādu, kas palīdzētu jaunajām māmiņām atgriezties darbā. Jaunlaulātie mēdz meklēt mitekli tuvu vīra vai sievas vecākiem, pieņemot, ka paplašinātā ģimene palīdzēs audzināt bērnus. Bet tas vairs nedarbojas tik labi kā agrāk. "Tā kā bērni mēdz dzimt vēlu," Āsve paskaidro, "vecuma atstarpe starp paaudzēm pieaug, un daudzos gadījumos vecvecāki, ar kuriem varētu rēķināties bērnu pieskatīšanā, paši kļūst par veciem un aprūpējamiem."

Ekonomiskie spēki Eiropas ziemeļos un dienvidos darbojas līdzīgi - ir tikpat grūti savilkt galus ar galiem gan Madridē, Milānā, Atēnās, gan arī Oslo un Stokholmā. Tas sniedz priekšrocības pārsvarā divu pelnītāju ģimenēm ziemeļvalstīs. Kā arī noved pie vēl vienas ziemeļu-dienvidu atšķirības. Skandināvijā, daļēji pateicoties valsts atbalstam, jo vairāk bērnu ir kādā ģimenē, jo tā mēdz būt turīgāka. Turpretī Dienvideiropā bērnu radīšana ir finansu akacis, kurš velk ģimeni dziļāk nabadzībā. Šāda analīze runā pretī sociāli konservatīvajiem politiķiem, kuri uzskata, ka vienkārši pamudinot cilvēkus radīt bērnus var palielināt iedzīvotāju skaitu un nostiprināt ekonomikas galveno dzinējspēku.

Bet, ja minētais skaidrojums par Dienvideiropas valstīm ir pareizs - t.i. ka viņu virspusējais atbalsts modernisma izpausmēm un 21.gadsimta dzīvesveidam atrodas liktenīgā pretstatā 19.gadsimta priekšstatos sakņotajam uzskatam par ģimenes struktūru, vai tad līdzīgiem secinājumiem nevajadzētu būt spēkā arī ārpus Eiropas, kur ir spēkā līdzīgi priekšnosacījumi? Izrādās, ka tā arī ir. Šopavasar Japānas valdība publicēja datus, kuros redzams, ka iedzīvotāju skaits vecuma grupā līdz 14 gadiem, ir zemākais, kāds vien ir novērots kopš ... 1908.gada. Taizemes veselības departamenta vadītājs paziņoja, ka valsts auglības koeficients ir 1.5 - stipri zem atjaunošanās līmeņa. "Pasaules rekords 'zemākai par zemu' auglībai pašlaik ir Dienvidkoreja, kuras rādītājs ir 1.1," man teica Frančesko Bilari. "Japānā tas ir gandrīz tikpat zems". Šis Āzijas valstu fenomens parādījās kopš 2000.gada, nevis kopš 90-tajiem gadiem. Un arī cēloņi šķiet ļoti līdzīgi kā Dienvideiropā. Visas tās ir sabiedrības, kuras balstītas tradīcijā, kur vīram ir jānopelna visa nauda. Situācija ir izmainījusies ne vien Itālijā un Spānijā, bet arī Japānā un Korejā, bet šīs sabiedrības vēl nav pielāgojušās. Attiecības starp cilvēkiem mājsaimniecībās ir palikušas iepriekšējās". Tātad Rietumeiropa nav izolēts gadījums, kā daži cenšas iztēloties. Tas vienkārši ir viens no pirmajiem reģioniem pasaulē, kur tiek novērota galēji zema dzimstība.

Tags:
Created by Kalvis Apsītis on 2008-07-01 00:38
    
This wiki is licensed under a Creative Commons 2.0 license
XWiki Enterprise 6.4 - Documentation