Kā panākt ģimenes pieaugumu par 0.07?

Last modified by superadmin on 2018-01-12 19:50

Kā panākt ģimenes pieaugumu par 0.07?

Par apmēram $100 Internetā var iegādāties autentisku Trešā Reiha “Mātes krustu” (oficiāli sauktu par "Vācu mātes goda krustu", "Ehrenkreuz der deutschen Mutter"). Šos apbalvojumus sāka kalt 1938.gadā - ordenis bija no bronzas sievietēm ar 4 bērniem, no sudraba - sešu bērnu, no zelta - astoņu bērnu mātēm. Tās izsniedza ik gadu Hitlera mātes dzimšanas dienā kopā ar naudas pabalstiem tām sievietēm, kuras bija varonīgi iestājušās par auglības lietu ("kaujaslauks sievietēm", kā to dēvēja Vadonis pats). Natālismam - t.i. valsts atbalstītai dzimstības veicināšanas politikai - ir diezgan raibi raduraksti. Tomēr mūsu laikmetā, kad auglība ir "zemāka par zemu", natālisms atkal ir atgriezies. Ja iedzīvotāju skaits krīt, tad viens loģisks veids, kā tam stāties pretī ir - iedrošināt cilvēkus radīt bērnus.

Patriotiski aicinājumi ir viens pamudinājuma veids. Nauda ir otrs. Laviano mērs Falivena nav vienīgais, kurš izsniedz naudu par bērniem. Natālistu plāni mūsdienu Eiropā paredz gan nodokļu atvieglojumus, gan valsts subsidētu pirmskolas apmācību, gan arī vienreizējus vai arī ilgstošus pabalstus. Nīderlande piekopj šādus pabalstus, izsniedzot katrai ģimenei "kinderbijslag" (bērnu piemaksu) ap $1,300 par katru bērnu līdz 13 gadu vecumam un attiecīgi mazāk - līdz pilngadības sasniegšanai. (Lai gan tas nav tiešs naudas pabalsts, ASV paredz nodokļu atvieglojumu, kas līdzinās $1,000 par bērnu gadā.)

Daži no natālisma politikas aizstāvjiem min nacionālistisku vai reliģisku motivāciju - kā galveno iemeslu minot rūpes par kultūras identitātes saglabāšanu. Tomēr ļoti nedaudzi aizstāv atgriešanos pie ģimenes modeļa ar mātēm-mājsaimniecēm. Kā Deivids Vilets (David Willetts) paziņoja 2003.g. runā par Eiropas strauji dilstošo un novecojošo iedzīvotāju kopumu, "Natālisma jaunā seja ir feminisms". T.i. pat konservatīvi cilvēki kā D.Vilets atzīst, ka sabiedrībās, kas atbalsta abus strādājošus vecākus, ir augstāki dzimstības rādītāji nekā tajās, kur mātes ir mājsaimnieces. 

Problēma tomēr ir tā, ka neviens droši nezina, vai natālisma programmām ir iespaids uz dzimstību, nemaz nerunājot par iespaidu uz valsts iedzīvotāju skaitu, kuru iespaido arī citi faktori. Vairums pētījumu parāda dzimstības pieaugumu tajās valstīs, kuras ir ieviesušas kādu bērnu atbalsta programmu, lai gan ļoti nelielu. Visaptverošākais pētījums līdz šim, kas 1997.gadā analizēja situāciju 22 valstīs, konstatēja, ka palielinot bērnu subsīdijas par 25%, var novērot dzimstības palielināšanos par 0.07 (t.i. vidēji uz katrām 100 sievietēm, kurām pieejami palielinātie pabalsti, papildus piedzimst 7 bērni). Daži skeptiski eksperti norāda, ka tāpat kā Itālijas pilsētiņas Laviano piemērā, galvenais iespaids ir uz dzimšanas laika izvēli. Sieviete, kura izlēmusi laist pasaulē bērnu, var izvēlēties to darīt drīzāk, lai gūtu labumu no jaunievesta pabalsta. 

2003.gadā, tanī pašā laikā, kad Falivena savā ciematā ieviesa 10000 eiro "bērnu bonusu", Itālija pieņēma arī valsts mēroga programmu, kas maksāja 1000 eiro katrai mātei par otro bērnu. (Falivena steidzās man paskaidrot, ka viņa programma parādījās vispirms.) Bet tad, kad S.Berluskoni valdība 2006.gadā krita, kreisā R.Prodi valdība valsts mēroga programmu atcēla. Vēlāk, pirmajā runā pēc atgriešanās pie varas 2008.gadā, S.Berluskoni ierosināja, ka valdība varētu atjaunot natālisma programmas. Letizia Mencarini pieminēja šo šaudīšanos šurpu-turpu ar nicinājumu: “Politika ģimeņu atbalstam ir jāīsteno ilgā laika posmā. Itālijā mēs visu laiku pārdomājam.”

Francija ir piemērs par labu natālisma politikai; tieši Francijas neatlaidīgā un visaptverošā uzmanības pievēršana šim jautājumam ir izrādījusies izšķiroša. Pēc 1.pasaules kara, kad iedzīvotāju skaits bija jūtami samazinājies, skaļie protesti un sabiedriskās diskusijas noveda pie valdības natālisma politikas iekļaušanas daudzos dzīves aspektos. 1939.gadā pieņemtais "ģimenes likums" (code de la famille) ietvēra materiālus stimulus mātēm. Pēckara Vācija savas natālisma programmas atmeta, uzskatot par nacistu diskreditētām, savukārt Francija tās uzturēja visu atlikušo 20.gadsimtu. Mūsdienās tas ir pasākumu komplekts, sākot ar nodokļu atlaidēm un beidzot ar "daudzskaitlīgās ģimenes apliecību" (carte famille nombreuse), kura dod atlaides ceļojot un apmeklējot muzejus. Klods Martēns (Claude Martin), vadošais pētnieks Francijas nacionālajā pētījumu centrā atgādina, ka Francijā bērnu skaits sievietei ir viens no augstākajiem Eiropā - 1.9. Martēns to izskaidro ar pastāvīgu sabiedrības ieguldījumu, lai varētu apvienot darbu un rūpes par bērniem. 

No otras puses, nu jau vairākas desmitgades Francijas auglības rādītājs ir apmēram tāds pats kā Anglijā, kur natālisma programmas ir daudz pieticīgākas. Klods Martēns min blakusfaktoru bērnu subsīdijām: 80% franču sieviešu vecumā no 25 līdz 50 gadiem strādā. Nauda pati par sevi nav pietiekams kārdinājums bērnu laišanai pasaulē. Cilvēki var vēlēties vēl kādu bērnu, bet nedaudz vairāk eiro bankas kontos neatrisina būtiskākās problēmas. Kā Alasdērs Murejs (Alasdair Murray) no CentreForum saka: "Strukturālas problēmas darba tirgū un mājokļu tirgū ir lielākās barjeras auglībai". Faktiski, pēc Mureja domām, zemes ar zemu auglību "joprojām ir orientētas uz vīrieti - galveno pelnītāju. Sievietēm pēc bērnu piedzimšanas 'nopietnajā' darba tirgū vairs nav ko darīt."

Līdzās natālistu programmām, ir vēl viena pieeja iedzīvotāju skaita palielināšanai. Ja iedzīvotāji nepiedzimst, viņus var pievilināt. 20.gadsimta pirmajā pusē ievērojama iedzīvotāju plūsma no Eiropas devās uz Ameriku un citur, savukārt pēckara imigrantu pieplūdums ātri pārveido Eiropas sabiedrības. Daži apsver Kanādu vai Austrāliju kā paraugmodeļus: šajās zemēs tiek veicināta selektīva imigrācija - durvju atvēršana tiem, kuriem ir zināšanas vai kvalifikācija, kas vajadzīga ekonomikai.

Lielbritānija šobrīd piedzīvo sociālās uzbūves radikālu pārveidošanos - lielā mērā tas ir imigrācijas rezultāts. Vēl pirms dažiem gadiem cilvēki uztraucās par zemo dzimstību un krītošu iedzīvotāju skaitu, savukārt 2007.gadā sagatavots valdības ziņojums paredza, ka 2031.gadā Lielbritānijā dzīvos par 11 miljoniem cilvēku vairāk, t.i. pieaugums par 18%. Un 69% no šī pieauguma būs imigranti un viņu bērni. Liams Bairns (Liam Byrne), Lielbritānijas imigrācijas ministrs 2008.g. sākumā aicināja uz "radikālu rīcību", lai sistēmu varētu kontrolēt.

Protams, Lielbritānijas iedzīvotāju pieauguma situācija ir tālu no "zemākas par zemu", bet tas nenozīmē, ka imigrācija ir īstā atbilde zemajai dzimstībai. Faktiskie skaitļi rada bažas ilgā laika posmā. Analizējot ANO piedāvātos datus, Lielbritānijā būtu vajadzīgi vairāk nekā 60 miljoni jaunu imigrantu līdz 2050.gadam (vairāk nekā dubultojot pašreizējo iedzīvotāju skaitu) tikai tam, lai noturētu nemainīgu pašreizējo attiecību starp strādājošiem un pensionāriem. Savukārt Vācijai šajā pašā laika posmā būtu vajadzīgi pat 188 miljoni imigrantu. Iemesls šiem milzīgajiem skaitļiem ir tas, ka imigrācija palīdz īstermiņa piepildīt pilsētas, skolas un fabrikas, bet iedzīvotāju skaita dinamika ātri izmainās. Imigranti, kuri ierodas no kultūrām, kurās tipiskas ir lielas ģimenes, ir spiesti ātri pielāgoties savas jaunās dzīvesvietas paradumiem. Un beigu beigās šie imigranti tāpat noveco, tādēļ labums, ko pensiju sistēmai radītu imigrantu strādnieki šodien, kļūst par šīs sistēmas krīzes iemeslu jau drīzā nākotnē. Eiropas Komisijas darba dokuments, kas publicēts 2007.g. novembrī secina, ka "būtu nepieciešama masīva un arvien pieaugoša jaunu imigrantu plūsma, lai kompensētu pašreizējās demogrāfiskās izmaiņas. Nav daudz eiropiešu, kam tas patīk. Jau tagad imigrācija atkailina sabiedrības nervus, veicinot strīdus par kultūras identitāti, pilsonības pārbaudēm, tautiskuma kanoniem, terorismu un toleranci, reliģiskām vai sekulārisma vērtībām. 

Pa to laiku pa vidu natālisma un imigrācijas politikai kļūst dzirdamas vēl citas balsis un vēl drosmīgāks jautājums: Vai ir pat iespējams būtiski palielināt iedzīvotāju skaitu? Vai tas ir nepieciešams? Ir tie, kuri domā, ka auglība, kas ir "zemāka par zemu" nav draudošas briesmas, bet savdabīgs izaicinājums vai pat izdevība. Izmaiņa, kas viņuprāt ir nepieciešama, ir nevis mainīt eiropiešu vairošanās paradumus, bet gan domāšanas paradumus. 

Bibliogrāfija

Tags:
Created by Kalvis Apsītis on 2008-07-01 00:42
    
This wiki is licensed under a Creative Commons 2.0 license
XWiki Enterprise 6.4 - Documentation