M.Lutera atrakciju parks

Last modified by superadmin on 2018-01-12 19:50

M.Lutera atrakciju parks

Kādā marta dienā uzkāpām uz skatu platformas izmirušas desu fabrikas skursteņa galā un vērojām Vācijas pilsētas Dessau noplukušo ainavu: pamesti ražotņu korpusi, ķieģeļu mājas un veikaliņi, dzelzceļa atzars, kuram abās pusēs zālaini klajumi un dubļi. Pat spirgtais pavasara laiks šo skatu nespēja vērst jaukāku. Toties dūšīgs pusmūža vīrs man līdzās bija entuziasma pilns. Viņš plaši pamāja ar roku, norādot uz koku galotnēm tālumā. "No šejienes var redzēt, kā pilsētu ieskauj aizsargāta dabas teritorija," viņš paskaidroja ar tulka starpniecību. "Mēs dabas liegumus paplašināsim arī pašas pilsētas teritorijā." Saruna ar Karlu Grēgeru (Karl Gröger), pilsētbūvniecības daļas priekšnieku rada nereālu iespaidu: no pašvaldību politiķiem parasti sagaida sajūsmu par attīstību, tomēr viņš stāvēja pilsētas rūpniecības infrastruktūras vidū un faktiski apgalvoja: reiz te viss būs pamests un aizaudzis.

Līdzīgi kā Laviano ciems Itālijā, arī Dessau ir Eiropas gaidāmās demogrāfiskās lejupslīdes priekšvēstnesis. Laviano mērs kļuva par natālistu, pieejot jautājumam tieši - veicinot dzimstību. Savukārt 17 Austrumvācijas pilsētu konsorcijs izstrādāja oriģinālāku stratēģiju. 10 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas politiķi un pilsētu plānotāji pamazām saprata, ka cerētā izaugsme līdz ar pāreju uz kapitālismu un pārstāvniecības demokrātiju, netuvojās. Viņus iespaidoja divas globālas tendences - postkomunisma zemju ekonomiskais vājums un grimstoši dzimstības rādītāji Eiropas kontinentā. 

"Šī ir pirmā reize cilvēces vēsturē, kad pilsētas saraujas nevis aug," - tā doktors Karls-Heincs Dēre (Karl-Heinz Daehre), teritorijas plānošanas un satiksmes ministrs Saksonijas-Anhaltas provincē, teica ar zināmu pārspīlējumu, kad sēdējām viņa birojā provinces galvaspilsētā Magdeburgā. "Bija tāda psihiska barjera, ko cilvēkiem bija jāpārvar, ka mums ir jānojauc daļa no savām pilsētām, lai varētu augt un virzīties uz priekšu. Mēs sapratām, ka tā nav tikai Saksonijas-Anhaltas problēma vai pat Vācijas problēma, bet ir daļa no starptautiskas problēmas. Tādēļ mēs meklējām palīdzību."

Tā gadījās, ka Dessau ir pilsēta, kurā 1926.gadā arhitekts Valters Gropius (Walter Gropius) radīja Bauhaus projektēšanas skolu, kas sevī ietvēra un palīdzēja veidot modernisma tendenci mākslā un centās saaudzēt plānošanu un arhitektūru ar to veidu, kā cilvēki dzīvoja un strādāja 20.gadsimtā. "Nebija nekā loģiskāka kā atcerēties 1920.-tos gadus, Gropiusu un Bauhaus stilu", teica Dēre. 

Sākotnējā Bauhaus ēka joprojām Dessau pilsētā stāv. Tā ir gluda, eleganta un vienkārša ar dažiem retro pieskārieniem - tā jums atgādinās par katru 1950-to gadu skolas ēku, par katru 20.gs. vidus vai otrās puses biroju vai rūpnīcu, jo tā ir sava veida pirmsencis tām visām. Pašreizējais Bauhaus institūta direktors Omārs Akbars mani sveica savā kabinetā šajā vēsturiskajā ēkā. Akbars ir glīti uzcirties vīrietis, kurš dalās ar saviem sapņiem - viņš piedzima Kabulā, Afganistānā, un kā mazs zēns kopā ar vecākiem imigrēja uz Vāciju. Viņš runāja par Gropiusa un viņa kolēģu augstajiem ideāliem, un kādā ziņā viņu pieeja pilsētu projektēšanai bija tik revolucionāra, ka tā sāka kļūt politiski bīstama (Bauhaus stilu nacisti uzskatīja par "nevācisku"). 

Akbars teica, ka pēc tam, kad pilsētbūvniecības amatpersonas Austrumvācijā sākušas sadarbību ar viņu, viņš pamazām sācis saredzēt Eiropas demogrāfiskās nedienas kā jaunu izdevību Bauhaus institūtam, izdevību atkal tam pildīt savu agrāko lomu, nosakot to, kas ir moderns. "Mēs teicām Saksonijas-Anhaltas provinces vadībai - pilsētu saraušanās ir pilnīgi jauna parādība", Akbars man stāstīja. "Mums jāmeklē jauni ceļi, kā šo parādību izmantot un ņemt vērā". Daži pētnieki uzskata, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās rada zināmas izdevības: palielināt efektivitāti un dzīves kvalitāti; uzlabot dzīves vidi uz labo pusi. Akbara komanda izstrādāja plānu šīm 18 pilsētām reģionā (divām no tām tagad ir vienota pašpārvalde) - kā uzsākt visaptverošu pārskata un iedziļināšanās procesu Bauhaus pilsētplānotāju vadībā, lai līdz 2010.gadam izstrādātu individuālas attīstības stratēģijas - kā atrast vispiemērotāko ceļu, kā katrai pilsētai vislabāk konstruktīvi sarauties. 

Pašai Dessau pilsētai, pēc Akbara domām, ir divas īpatnības. Viena, kā to jau norādīja Karls Grēgers (Karl Gröger) no pamestā gaļas kombināta skatu punkta, ir tā, ka to ieskauj aizsargāts dabas parks. Otra īpatnība ir tā, ka tur nepastāv vēsturisks pilsētas centrs (80 procentu kādreizējās pilsētas teritorijas iznīcināja 2.pasaules karš). Plāns tādēļ paredz mazizmantotu pilsētas daļu nojaukšanu un perifērijā atrodamās dabas ieaušanu līdz pat pilsētas vidum, radot "pilsētnieciskas dzīves saliņas ainaviskā teritorijā", kā Sonja Beeck, Bauhaus plānotāja man stāstīja. Tas padarīs atlikušās urbanizētās teritorijas blīvāk apdzīvotas un radīs priekšstatu par tur kūsājošo dzīvi. Pilsēta nesenajos gados zaudējusi 25 procentus iedzīvotāju. "Tas nozīmē, ka pilsēta šobrīd ir 25 procentus par lielu", apgalvoja Grēgers. "Tādēļ mēs esam no kartes jau nodzēsuši 2500 dzīvokļus un mums jāturpina ar turpmākajiem 8000." Beeck un Grēgers mani izveda cauri teritorijai, kur vesela iela ir nojaukta un pārklāta zaļām velēnām. Daudzi iemītnieki sākotnēji esot bijuši skeptiski, bet kamēr mēs staigājām, kāda sieviete atpazina pašvaldības pārstāvjus un piegāja klāt, pajautāt, kad viņas mājas tuvumā parādīsies solītie koki un puķes. 

Eislēbenei, citai pilsētai šajā konsorcijā, ir gleznaina, pastkartītēm līdzīga 16.gadsimta vecpilsēta, bet arī tā strauji zaudē iedzīvotājus, un daudzas vēsturiskās celtnes ilgi stāv neizmantotas un neapdzīvojamas. Eislēbenes saraušanās stratēģija ir balstīta uz vēsturi: tai ir palaimējies būt Mārtiņa Lutera dzimtajai pilsētai. Pilsēta ir izveidojusi tūrisma maršrutu - no mājas, kurā Luters piedzima uz viņa pirmo baznīcu, līdz pat baznīcai, kur viņš teica savu pēdējo sprediķi - šis maršruts parāda veco centru un pārvērš daudzas nelietojamās mājas un tukšos gruntsgabalus par mākslas instalācijām, kas saistītas ar protestantisma dibinātāju. Pamatideja ir pievilināt vairāk tūristu un naudas, kā arī veicināt vietējo iedzīvotāju lepnumu par savu vēsturi. Te izpaužas sava veida paradokss: pateicoties komunistiskās audzināšanas mantojumam, šis Vācijas nostūris ir ievērojams ar to, ka ir viena no bezdievīgākajām vietām virs zemes. Eislēbeni ik gadus apmeklē 100 tūkstoši reliģisku svētceļnieku, bet tikai 14 procenti tās iedzīvotāju mēdz apmeklēt baznīcas - neviens arī necer, ka tas varētu mainīties.

Bet neraugoties uz vietējo iedzīvotāju minimālajām nosliecēm uz reliģiozitāti, vācu pilsētu attīstītāji spriež tā: ja reliģiskie svētceļojumi ir stiprākais trumpis tavā rokā, tad tas ir jāizspēlē. Pati ideja - izmantot saraušanos, lai atdzīvinātu ekonomiku, nevis censties pierunāt sievietes laist pasaulē bērnus, ir pēc daudzu Eiropas politikas novērotāju domām, īstais ceļš. Vai, precīzāk sakot, tā ir viena daļa no ieteicamās stratēģijas - tās, kura aizstāv iedzīvotāju skaita samazināšanos. Pauls Ērlihs (Paul Ehrlich), Stenfordas universitātes zinātnieks, kurš mūs brīdināja par "demogrāfisko bumbu" 1960.gadā, ir vairāk nekā jebkad pārliecināts, ka cilvēce katastrofāli izmanto planētas resursus. "Ir trakums uzskatīt zemu dzimstību par krīzi", viņš man teica. "Faktiski, ikviens cilvēks, ko es pazīstu ASV zinātnieku aprindās, uzskata, ka ir brīnišķīgi, ka bagātās zemes sāk samazināt savu iedzīvotāju skaitu līdz līmenim, ko var uzturēt. Mums tas ir jādara, jo citādi izpostīsim ekosistēmu, kura mūs uztur.”

Zema dzimstība un iedzīvotāju novecošanās, kā apgalvo Vladimirs Spidla (Eiropas Komisijas nodarbinātības, sabiedrisko lietu un vienādas izdevības komisārs), ir "neizbēgamas sekas attīstībai, kas savā būtībā ir pozitīva, it īpaši ņemot vērā pieaugošo dzīves ilgumu un izvēli par to, vai un kad laist pasaulē bērnus."

Alasdērs Murejs (Alasdair Murray) no CentreForum to paskaidro šādi: “Ir kļūdaini apsūdzēt dzimstību kā nākotnes ekonomikas nepatikšanu iemeslu. Eiropas iedzīvotāju skaits grimst, un neredzu, ka tur daudz ko var līdzēt. Bet īstais jautājums ir šāds: Cik nepieciešams ir iedzīvotāju skaita pieaugums ekonomiskajam pieaugumam? Es teiktu, ka īpaši nav vajadzīgs. Liels skaits cilvēku Eiropā ir nepietiekami nodarbināti vai bez darba. Panāciet, ka viņi kļūst ekonomiski aktīvi, un daļu problēmas var novērst. Tam būtu jābūt pirmajam mērķim, nevis tam, kā panākt, lai sievietēm būtu grūtniecības." Šī mērķa sasniegšanai Eiropā jau ir parādījušies centieni paildzināt iedzīvotāju darba mūžu. Nīderlandē, piemēram, kur pateicoties agras pensionēšanās iespējām, strādā tikai 20% cilvēku, kas vecāki par 60 gadiem, valdība nesen sāka kampaņu, lai pieradinātu iedzīvotājus, ka būs jāstrādā līdz 65 gadu vecumam. 

To cilvēku vidū, kuri redz glāzi līdz pusei pilnu nevis līdz pusei tukšu, ir arī tie, kuri vislabāk orientējas skaitļos. Džeimss Vopels (James W. Vaupel), Makša Planka Demogrāfiskās pētniecības institūta dibinātājs Rostokā, Vācijā, ir ļoti pozitīvi noskaņots par vācu nākotnes izredzēm. Viņš arī apgalvo, ka Eiropas sabiedrību sarukšana un nosirmošana ir neizbēgama, bet viņš uzskata, ka "caurmērā, nākotne droši vien būs labāka nekā pagātne. Cilvēki, visdrīzāk, dzīvos ilgāku un veselīgāku mūžu. Ekonomiskā izaugsme, lai gan lēnākā tempā nekā pagātnē, arī turpmāk ļaus paaugstināt dzīves līmeni."

Es šo domugājienu pārstāstīju Karlam Haubam (Carl Haub), iedzīvotāju uzskaites biroja vadītājam, kurš seko cilvēku auglības problēmām no sava sēdekļa Vašingtonā. Vai ir iespējams, ka zemā dzimstība ir patiesībā "laba problēma", ka eiropieši, samazinādami savu dzimstību, atrodas uz vēlamās cilvēces progresa takas? T.i. viss, kas viņiem tagad jādara ir jāpielāgo valstu ekonomika, jāatrod radoši veidi kā samazināt pilsētas, jāveicina nodarbinātība ļoti jauno un veco iedzīvotāju vidū, lai varētu uzturēt darba kārtībā savas pensiju un veselības aprūpes sistēmas? 

Haubs šiem spriedelējumiem nepiekrita. "Varbūt pensionēšanās vecuma regulēšana un citi ekonomikas pārkārtojumi ir labi," viņš teica. "Bet nevar palikt pie auglības rādītāja, kas ir 1.2. Ja salīdzinām 0-4 g.v. bērnu grupu ar 29-34 g.v. grupu Spānijā un Itālijā, ievērojam, ka bērnu ir apmēram divreiz mazāk nekā tādā pašā laika posmā piedzimušo pieaugušo. Nevar ilgtspējīgi attīstīties sabiedrība ar ačgārnu vecumu sadalījumu, kur vecumu piramīda apgriezta kājām gaisā. Nevar pastāvēt tāda valsts, kur visi dzīvo veco ļaužu pansionātā.”

Rasels Šorto ir "New York Times Magazine" kontributors. Viņa jaunākā grāmata "Dekarta kauli: Ticības un saprāta konflikta vēstures aprises" (“Descartes’ Bones: A Skeletal History of the Conflict Between Faith and Reason,”) tiks publicēta 2008.g. oktobrī.

Tags:
Created by Kalvis Apsītis on 2008-07-01 01:54
    
This wiki is licensed under a Creative Commons 2.0 license
XWiki Enterprise 6.4 - Documentation