Ante.lv » Humānisms » Klasiskā humānisma pamatvērtības

Klasiskā humānisma pamatvērtības

Last modified by Administrator on 2011-06-06 17:17

Klasiskā humānisma pamatvērtības

Galvenās klasiskā humānisma pamatvērtības ir trīs:

Pirmkārt, tā ir cieņa pret humanitāri izglītotu cilvēku kā pret personību, kā pret kaut ko izcilu, kā pret unikālu vērtību. Atšķirībā no Antīkajā pasaulē dominējošā uzskata par cilvēku kā pret kaut ko nožēlojamu, kas ir pretstats dievišķajam. Tā, piemēram, Efesas Hērakleits izteicies, ka pats skaistākais cilvēks būtu kā mērkaķis, salīdzinājumā ar dievišķo. { Vorsokratische Denker Auswahl von Walter Kranz Weidemannsche Verlagsbuchhandlung Berlin 1939 S. 55} Platona dialogā ''Lielais Hipijs'' viens no sarunas dalībniekiem, Sokrats, atsaucoties uz šo Hērakleita citātu, izsaka domu, ka pat visskaistākā meitene, salīdzinot ar dieviem, būtu kā mērkaķiene. [Platons 289 b] Antīkajā kultūrā ne tikai ierindas cilvēki, bet pat heroji (salīdzinājumā ar dieviem) tika uzskatīti kā nepilnīgi, nevarīgi, īslaicīgi, pārejoši. Cieņa pret cilvēku kā personību nozīmē noraidīt arī viduslaiku bezpersoniskumu un anonimitāti (it īpaši kultūrā), atzīt tā vienreizību, neatkārtojamību. Tā nozīmē radikālu opozīciju absolūtām monarhijām, totalitārām diktatūrām un politiskam fanātismam, kas cilvēku lielāko daļu uzskata tikai par jēlvielu viena indivīda vai indivīdu grupas egoistisko mērķu sasniegšanai. Cieņa pret cilvēku nozīmē opozīciju arī galējam liberālismam un utilitārismam, jo atzīst tādas vērtības, ko nevar pārrēķināt vai izteikt skaidrā naudā.

Otrkārt, humānismam ir raksturīga cieņa pret dabu un dabisko vidi kā cilvēka mitekli, dzīves vietu. Centieni panākt saskaņu starp cilvēka fiziskajām un garīgajām spējām un tieksmēm, tās vispusīgi un harmoniski attīstīt, tās pilnvērtīgi izmantot. Tā ir pretstats viduslaiku askētisma viedoklim par cilvēka grēcīgo dabu, par nepieciešamību mērdēt miesu, lai pārvarētu sātana uzsūtītos kārdinājumus. Pretstats arī viduslaiku tieksmei izraidīt dievišķo no dabas (kur tas bija antīkajā pasaulē un kur to arī pielūdza) uz debesīm. Atšķirībā no 20. - 21. gadsimtu ''zaļo'' kustības, kas par dabu uzskata galvenokārt to zemeslodes daļu, kas atrodas ārpus civilizācijas, humānistu attieksme pret dabu ir tuvāka B. Spinozas izpratnei, proti, ka daba ir dažā ziņā tas, ko mēdz saukt par universu. Cieņa pret dabu nozīmē arī pievēršanās dabas videi, dabas dziedniecībai. Tā ir pretrunā ar 17. un 18. gadsimtā dominējošo mehāniskā materiālisma pasaules uzskatu, kas dabu uzskata vienīgi par pētīšanas objektu, kur nav nekā svēta. F. Bēkons rakstījis par dabu kā par noziedznieci, ko pētniekam ir uzdevums pratināt pēc iepriekš sastādītas jautājumu uzdošanas kārtības, bet paralēli pratināšanai to arī spīdzināt ar karsēšanas, saldēšanas, saspiešanas utt. palīdzību, lai liktu tai atzīties, kas tā ir. Atšķirībā no 17. gadsimta sākuma angļu filozofa F. Bekona pusotru gadsimtu vēlāk dzīvojošais 18. gadsimta vidus un otrās puses franču apgaismības autors D. Didro savā darbā ''Domas par dabas interpretāciju'' salīdzinājis dabu ar skaistu sievieti, ko prasmīgam un neatlaidīgam cienītājam vajadzētu censties pakāpeniski atbrīvot no visiem aizplīvurojumiem. Viņš raksta: ''Tā (daba V.Z.) ir kā sieviete, kas mīl pārģērbties un kuras dažādie tērpi atstāj nesegtu drīz vienu, drīz otru daļu, dodot zināmu cerību tiem, kas tai veltī daudz uzmanības, to kādreiz iepazīt visā pilnībā.''1 {1Denī Didro Domas par dabas interpretāciju. Rīga ''Zvaigzne'' 1979. 23 lpp.} Cieņa pret dabu ir pretstats arī 19. un 20. gadsimta utilitārismam, kas dabu uzlūko galvenokārt vai vienīgi par neizsmeļamu resursu avotu lielrūpniecībai. Taču humānismam nav pieņemama arī dabas identifikācija ar Dievu, kā to savā sacerējumā Ētika 17. gadsimta otrajā pusē ir centies darīt B. Spinoza. [Sk. Benedikts Spinoza Ētika Zvaigzne ABC © 1998. 236. lpp.]

Jauno laiku humānisti vārdu daba bieži izpratuši kā kaut ko tādu, kas ir bezgalīgs, cilvēka varai nepakļauts, cilvēkam svešs un neizprotams spēks, ko šodien parasti apzīmē ar vārdu universs. Mūsu dienās ar vārdu daba parasti apzīmē to zemeslodes daļu, it īpaši biosfēru, kas atrodas ārpus civilizācijas tiešās iedarbības, to cilvēka līdzšinējās pastāvēšanas vidi, kas līdz šim lielā mērā amortizējusi cilvēka dzīvības procesiem kaitīgu mehānisku, fizikālu un ķīmisku procesu kaitīgās sekas, bet kas cilvēku neapdomīgas rīcības rezultātā ir jau stipri deformēta un noplicināta, tādēļ glabājama un saudzējama, saglabājot tās krāšņumu un daudzveidību. Atšķirībā no iepriekšējo gadsimtu nostājas, kas dabu un dabas bagātības izprata kā bezgalīgas un neizsmeļamas, 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta cilvēki dabu arvien vairāk izjūt kā trauslu, viegli savainojamu un tādēļ rūpīgi sargājamu vērtību.

Treškārt, humānismu raksturo cieņa pret prātu, pret kultūru, izglītību, mākslu, zinātni. Šādā nozīmē tas atrodas krasā pretstatā agrīnās kristietības karagājienam pret prātu, izglītību un zinātni. Vistipiskākais šāda rakstura cīnītājs bija Tertuliāns ar savu ticību absurdam, saviem uzbrukumiem filozofijai, teātra izrādēm un citām antīkās kultūras izpausmēm. Humānismam pilnīgi nepieņemami ir arī Aurēlija Augustīna centieni ticību un gribu vērtēt augstāk nekā prātu. Tikpat sveša humānismam ir agrīnā protestantisma nievājošā attieksme pret prātu. Atšķirībā no agrīnās kristietības paustā nicinājuma un arī no agrīnā protestantisma naida pret prātu (šā naida uzskatāmākā izpausme ir M. Lutera veidotā vārdkopa Hure Vernunft), apgaismotāji prātu vienmēr atzinuši par augstāku principu nekā ticību, gribu, jūtas vai vēl kādas citas cilvēka psihes skaldnes. Humānismam ir pilnīgi nepieņemama tiklab kalvinistu noliedzošā attieksme pret teātri un nereliģiozo mūziku, kā arī katoļu inkvizīcijas naids pret kultūras tradīcijām un prāta pretenzijām.

Sevišķa vieta humānisma teorijā ir cieņai pret sengrieķu kultūru tās lielākā uzplaukuma gados - 5. - 4. gadsimtā pirms mūsu ēras. Šo kultūras vērtību apgūšana bija idejiskais pamats vai vismaz rosinājums daudziem kultūras augšupejas periodiem Eiropā, it īpaši Romas kultūras uzplaukumam no 2. gadsimta pirms m.ē. līdz 2. gadsimtam mūsu ērā, Karolingu renesansei, Renesansei 15. un 16. gadsimtā (14. gadsimta renesansē dominēja latīņu kultūra), Vācijas Otrajai renesansei 18. gadsimta otrajā pusē un 19. g.s. sākumā, kā arī daudzu Eiropas tautu atmodināšanai modernās kultūras dzīvei. Austrumāzijas tautu, sevišķi japāņu, daļēji arī korejiešu kultūrā līdzīga loma ir klasiskajai Ķīnas kultūrai, it īpaši no Pavasara un rudens un Karojošo valstu periodiem, bet daudzu Indijas tautu kultūrai klasisks paraugs bijušas vēdas un klasiskie sanskrita eposi - Mahābhārata un Rāmajana.

Protams, jāapzinās, ka ne jau visi augšminētie principi visā Jauno laiku humānisma periodā pie visiem tās veidotājiem sastopami vienlīdz plaši, tomēr tiem veltītās uzmanības noskaidrošana zināmu orientāciju var dot. Rietumeiropā, sevišķi Francijā un Anglijā sākot ar 17. gadsimtu antīko kultūru izglītoto aprindu lielākā daļa atkal apguva ne vairs pēc grieķu, bet pēc latīņu tekstiem, jo šo aprindu jaunie ļaudis pēc tam, kad izcilākie grieķu kultūras avoti bija jau pārtulkoti latīņu, franču un angļu valodās, vairs negribēja tērēt daudzus gadus sengrieķu valodas apgūšanai. Šajā pašā laikā - 16. gadsimtā paplašinājās arī jauno valodu - franču spāņu, angļu itāļu un vācu - lietojums. M. Monteņs, pats būdams izcils seno valodu pratējs un cienītājs, jau 16. gadsimta otrajā pusē savās ''Esejās'' pauda domu, ka dažos jautājumos senajās valodās domas gan var izteikt precīzāk nekā franču valodā [kāda tā bija 16. gadsimtā V.Z.], taču senās valodas prasa lielu daļu cilvēka mūža, lai tās labi apgūtu, tādēļ tās var arī nebūt lielo pūļu vērtas. [Sk. M. de Monteņs ‘’Esejas’’ Fragmenti no II un III sējuma R. ''Zvaigzne'' 1984 14. lpp.] Tendence antīko kultūru iepazīt galvenokārt ne pēc grieķu oriģināliem, bet pēc tulkojumiem latīņu valodā 16. gadsimta beigās un 17.gadsimtā atkal kļuva dominējoša visās romāņu zemēs, kur latīņu kultūra allaž bija bijusi daudz tuvāka nekā tā, kas nākusi no Grieķijas.

Izrādot jauno laiku klasiskajam humānismam pelnīto cieņu, tomēr jāapzinās, ka mūsdienu Latvijas sabiedrība nevar iztikt bez daudzām tādām vērtībām, kuru avots nav klasiskais humānisms. Tāda vērtība ir mūsdienu saimnieciskās un arī politiskās dzīves līmenis, kas iedzīvotāju lielākajai daļai arī relatīvi trūcīgajās mūsdienu Eiropas zemēs tomēr ir daudz augstāks nekā tas, kas pastāvēja humānisma ideju rašanās laikā. Tāda vērtība ir arī politiskā demokrātija, kas prasa, lai valsts sabiedriskajā dzīvē aktīvi darbotos pilsoņu lielākā daļa, prasa. lai sabiedrības pretrunas tiktu izšķirtas atklātas diskusijas un balsošanas ceļā, kamēr klasiskajā Jauno laiku humānisma periodā šādas pretrunas biežāk risināja ar indes un dunča vai algotņu armiju palīdzību.

Mūsdienu Latvijas sabiedrībai ir vajadzīgi arī 20. gadsimta zinātnes veikumi, zinātniski tehniskās revolūcijas sasniegumi, tūlītēja informācija par svarīgākajiem notikumiem visā pasaulē, savas nacionālās piederības apziņa, latviešu tautas folkloras tradīcijas, Dienvidāzijas un Austrumāzijas kultūras mantojums un vairāki citi kultūras veikumi, kas klasiskajā humānismā netika ietverti vai nu to ģeogrāfiskā attāluma dēļ vai arī tāpēc, ka sabiedrības attīstība tad vēl nebija sasniegusi tādu līmeni, kur augšminētās vērtības ir iespējams radīt, uzturēt un cienīt.

Savukārt jāapzinās arī, ka ne viss, ko augsti vērtēja Jauno laiku klasiskā humānisma veidotāji, jāatzīst par vērtību arī mūsdienu Latvijas sabiedrībai. Tādas, piemēram, ir elitārisma un kosmopolītisma idejas, nicīgā attieksme pret folkloru, vienaldzība pret mazāk izglītotu ļaužu ciešanām, gara aristokrātisms, kas dažkārt izpaudās kā snobisms, pat kā nicinājums pret vienkāršo tautu. Klasiskā humānisma veidotāji daudzos gadījumos raudzījās atpakaļ - uz idealizētu antīko pagātni, sevi pašus vērtējot kā pundurus uz antīkās pasaules milžu pleciem. Mūsdienu Latvijas sabiedrība ar retiem izņēmumiem (Ulmaņa laiku dievinātāji Latvijas pilsoņu vidū, bet okupācijas perioda un it īpaši Staļina laiku appoetizētāji nepilsoņu - kolonistu vidū), nezaudējot cieņu pret pagātnes darbiniekiem, kas to tiešām pelnījuši, arī pret antīkās pasaules kultūras darbiniekiem, savā pamatievirzē ir orientēta uz nākotni.

Problemātisks ir jautājums, vai tajās zemēs, kur dominējusi vai dominē pareizticība, piemēram, Krievijā un arī dažās citās zemēs, kur sengrieķu kultūra ir iepazīta nevis ar Senās Romas un ar latīņu kultūras, bet ar Bizantijas starpniecību, ir pamats uzskatīt, ka klasiskais humānisms tur ir kultūras pamats tādā pašā mērā un apjomā kā Rietumeiropā. Šāds jautājums ir saistīts ar latviešu tautas cīņu par Latvijas piederību Rietumeiropas kultūras telpai, kas sākusies līdz ar Krievijas imperatora Aleksandra III īstenoto pārkrievošanas politiku Latvijā 19. gadsimta 80 tajos gados un ar nelieliem pārtraukumiem turpinās līdz mūsu dienām. Tikpat problemātisks šis jautājums ir attiecībā pret Latviju okupācijas un kolonizācijas aspektā, proti, vai pēc 50 gadu ilgušās okupācijas, vairāku simttūkstošu latviešu iznīcināšanas vai padzīšanas no Latvijas un pēc daudzu simttūkstošu latviešu tautas garīgajām tradīcijām mentāli svešu kolonizatoru nometināšanas Latvijā mūsu zeme ir spējīga apgūt un uzturēt klasiskā humānisma idejas to vislabākajās izpausmēs tādā pašā mērā un kvalitātē kā agrāko paaudžu dzīves laikā. Gribētos uz šo jautājumu dot pozitīvu atbildi, jo tās vērtības, ko Rietumeiropas tautas no saviem priekštečiem mantojušas, pašas nemaz nepūloties, Austrumeiropas zemēs, tajā skaitā Latvijā gūtas ilgstošas pašaizliedzīgas cīņas rezultātā. Līdz ar to humānisma vērtības Latvijas sabiedrības aktīvākajai daļai ir daudz tuvākas un labāk apzinātas nekā tiem, kas pie humānisma labumiem tikuši ar ļoti niecīgu piepūli no savas puses vai pavisam bez tās. Turklāt jāpatur vērā, ka humānisma pirmavotu apgūšanā pēc oriģināliem Rietumeiropa mūsu dienās nebūt neatrodas tālu priekšā Eiropas austrumdaļas zemēm.

Vācijā, kā arī dažās citās Centrālās un Austrumeiropas zemēs un, protams, arī Krievijā un dažās zemēs, kur reliģijā dominē pareizticība, kas sengrieķu kultūru apguvušas ar Bizantijas starpniecību un kur sengrieķu kultūru joprojām apgūst galvenokārt pēc tekstiem oriģinālvalodās bez latīņu valodas starpniecības, dažas no šīm vērtībām, piemēram, Homēra poēmas, sabiedrības apziņā apgūtas nebūt ne sliktāk kā Itālijā Francijā vai Lielbritānijā. Cita problēma, ko nevar atrisināt vienīgi ar sengrieķu valodas apgūšanu ir tā, ka minētajās Centrālās un Austrumeiropas zemēs vispār ir mazāk demokrātiskas sabiedrības dzīves pieredzes un tradīciju. Bet tā ir arī Latvijas vājā vieta. Situācija jālabo ar mērķtiecīgu sabiedrisku un kultūras darbību. Viena no vissvarīgākajām šim nolūkam nepieciešamajām darbībām ir Eiropas Jauno laiku humānisma tradīciju apgūšana.

Precīzāku priekšstatu par humānisma vērtību īpatsvaru tās vai citas sabiedrības grupas apziņā mēs varam gūt tad, ja salīdzinām tās ar kādu citu šajā grupā atzītu vērtību sistēmu, piemēram, ar skaidru naudu, īpašumu vai materiālo labklājību un ērtu dzīvi vispār. Jāpiebilst tomēr, ka materiālā labklājība nekad nav bijusi pretstats klasiskajam humānismam. Daudzi humānisti to labprāt pieņēmuši un izmantojuši, vai arī būtu bijuši gatavi to pieņemt un izmantot, ja vien kāds viņiem to būtu devis.

Tomēr, stingri formāli raugoties, humānistu vērtību hierarhijā nauda un manta drīzāk ir svešķermenis, kaut gan ļoti patīkams. Šādā aspektā ir vērts painteresēties, kas notiek ar sabiedrību kopumā un ar tās atsevišķajiem locekļiem, ja tiem jāizšķiras par cilvēka cieņu pašam pret sevi, savu sociālo grupu, savu tautu utt. vai par naudu, piemēram, korupcijas situācijā, cilvēka izglītību un naudu, piemēram, nosakot, kādas būs kvalificētu skolotāju un augstskolu pasniedzēju algas, salīdzinājumā ar augstāko ierēdņu un valsts darbinieku ienākumiem utt. Arī starp tādu hidroelektrostacijas projektu, kas kādai firmai varētu dot lielu peļņu, bet tajā pašā laikā varētu nonivelēt un iznīcināt Latvijas kultūrvidi vai daļu no tās, piemēram, Daugavas senleju, un citādiem enerģijas problēmas risinājumiem. Arī atbildot uz jautājumu par to, kā nākamajām paaudzēm tiek saglabātas latviešu tautas darba un labākās sadzīves tradīcijas.

Nosakot humānisma vērtības, par mērogiem vai salīdzināmiem kritērijiem var kalpot ne tikai nauda un manta, bet arī citas garīgās vērtības, piemēram, kristīgā reliģija, kā arī tās etniskās tradīcijas, kas Latvijā radušās pirms kristietības ievešanas un pirms humānisma veidošanās. Par atskaites jeb mēra vienību var noderēt arī atsevišķā cilvēka individuālā godkāre, slavas kāre, varas kāre un baudkāre. Arī tieksme izzināt pasauli un pašam sevi, tātad zinātkāre. Protams, visas šeit minētās atšķirīgās un it kā pretējās vērtības lielākā vai mazākā mērā var būt saistītas ar humānismu un atsevišķiem tā elementiem, tādēļ jāatzīst, ka daudzos jautājumos labākais risinājums var būt nevis viena nemaldīgi pareizā risinājuma atrašana, bet gan nenovēršami daudzveidīgo viedokļu tuvināšana, apzinoties, ka neapstrīdami secinājumi visvieglāk tiek izstrādāti tad, ja nostājas uz garīgas patvaļas ceļa, ja absolutizē un uzspiež vienu no viedokļiem, aizliedzot vai ignorējot visus pārējos. Sabiedrības dzīves jautājumos visiem pieņemami kritēriji pašreizējā zinātnes attīstības līmenī visticamāk var tikt izstrādāti ilgstošas domu un viedokļu apmaiņas rezultātā.

Tags:
Created by VilnisZarins on 2008-01-19 14:10

This wiki is licensed under a Creative Commons 2.0 license
XWiki Enterprise 6.2 - Documentation