Tulkotāja piezīmes

Last modified by superadmin on 2018-01-12 20:12

Tulkotāja piezīmes

Ž. P. Sartra lugā "Mušas" minētie antīko leģendu varoņi un kultūras fakti

Sartra lugā minētos tēlus jau daudzus gadsimtus pirms viņa plaši izmantojuši Antīkās pasaules dramaturgi. Ir pamats domāt, ka Senās Grieķijas literātus klasiskajā periodā ietekmējušas leģendas, kurās atspoguļota reālā cīņa par varu vēl daudzus gadsimtus agrāk - senajās Mikēnās un Argosā. Šeit par lugas tēliem sniegšu tikai īsu informāciju vispārīgai orientācijai. Ja kāds vēlas salīdzināt galveno tēlu traktējumu Sartra lugā ar to, ko vēstījis Homērs, vai ko snieguši senās Grieķijas traģēdiju rakstnieki - Ēshils, Sofokls, un Eiripīds, Senās Romas rakstnieks Seneka un citi literāti, tam vēlams iepazīt minēto autoru dramatiskos sacerējumus, kaut arī tie sarakstīti krietni vēlāk nekā risinājušies tur tēlotie notikumi. Sartra lugas izpratnei tas nav nepieciešams, jo tai ir pašai sava iekšēja loģika, kas tikai epizodiski saistīta ar antīkās literatūras tradīcijām. Šīs piezīmes paredzētas lasītājiem, kuri Senās pasaules autoru darbus nav detalizēti apguvuši, bet tomēr vēlas gūt elementāru skaidrību par lugas varoņu saistību ar Senās pasaules literatūru. Minēti tikai labāk pazīstamie nostāsti. Senās leģendas ir stipri pretrunīgas. Var domāt, ka tām jau antīkajā pasaulē, it īpaši laikā no 8. līdz 4. gadsimtam pirms mūsu ēras, kad radušies ievērojamākie sengrieķu literatūras teksti, būs bijis daudz variantu. Jāpatur vērā, ka antīkie autori, kuru sacerējumi mūsdienās bieži ir vienīgais avots par teiku varoņiem, parasti nav tiekušies autentiski iemūžināt tautas atmiņā saglabātās leģendas, bet biežāk centušies izmantot to varoņus kā literārus tēlus savos oriģināldarbos.

  1. Orests. Saskaņā ar leģendu Agamemnona un Klitaimnēstras dēls, Elektras jaunākais brālis. Ž. P. Sartra lugā Elektra viņu min kā savu vecāko brāli; tā ir atkāpe no tradīcijas. Pēc Agamemnona noslepkavošanas saskaņā ar vairumu leģendu Orests patvēries pie sava tēva māsas vīra, veca valdnieka Strofija Fokidā. Orests un Strofija dēls Pilads kļuvuši nešķirami draugi. Uz Oresta jautājumu, kā rīkoties ar tēva slepkavām, Delfu orākuls ieteicis abus nogalināt. Orests ar Pilada un Elektras palīdzību tā arī izdarījis, taču pēc mātes nonāvēšanas sajucis prātā - Erīnijas viņu dzenājušas pa visu pasauli. Pēc daudzām bīstamām dēkām dažādās zemēs Orests atguvis prāta skaidrību un kļuvis par valdnieku Argosā, Mikēnās, kā arī kaimiņzemēs.
  2. Delfi. Pilsēta Fokidā. Svarīgs grieķu reliģisks centrs, kur atradās Apollona templis. Leģendas par Apollonu kā čūskas - Pitona - nogalinātāju vedina domāt, ka vēl agrāk tur bijusi Zemes dievietei veltīta svētvieta. Šo hipotēzi pastiprina galvenās pareģes - Pitijas - nosaukums. Zemes izgarojumu apreibinātās Pitijas izsaucienus interpretēja Apollona priesteri. Orākuliskās atbildes bieži bija divdomīgas, dažādi tulkojamas. Bet tempļa pareģojumiem daudzu gadsimtu gaitā bija autoritāte visā Vidusjūras baseinā.
  3. Noplija. Ostas pilsēta pie Argolidas līča. Vēsturiskajos laikos tai ir bijuši rosīgi ekonomiski sakari ar citām ostām Grieķijā un Mazāzijā. Noplija no Argosas gaisa līnijā atrodas tikai dažu kilometru attālumā, taču Grieķijas agrīnajā periodā, kad pilsētas savienoja tikai līkumoti kalnu ceļi, šā attāluma pārvarēšana prasīja vairākas dienas.
  4. Atēnas. Ievērojamākā pilsēta Atikā. Atēnu uzplaukums sākās vairāk nekā 600 gadu pēc Trojas kara. Pazīstamākais agrīnā perioda Atēnu valdītājs ir bijis Tēzejs, kas atbrīvoja Atēnas no pakļautības Krētai un vecumdienās nolaupījis Klitaimnēstras māsu, tad vēl ļoti jauno skaistuli -Helēnu. Vēlāk Helēna kļuva par Menelaja sievu un par ieganstu Trojas karam.
  5. Agamemnons. Atreja dēls. Menelaja brālis. Bērnībā abi brāļi slapstītjušies dažādos galmos, lai izvairītos no Atreja brāļa - Tiesta - atriebības. Pieauguši abi brāļi veidoja savu politisko karjeru, nebūdami izvēlīgi līdzekļu ziņā. Abi kļuva par valdniekiem. Agamemnons apprecēja Klitaimnēstru, nogalinot viņas vīru Tiesta dēlu Tantalu (Nejaukt ar dievu mīluli - Zeva dēlu - Tantalu, kam vēlāk nācās ciest mūžīgas mokas), atraujot no Klitaimnēstras krūtīm Tantala bērnu, ko viņa zīdīja, un sašķaidot bērna galvu. Klitaimnēstra savam vīram Agamemnonam dzemdēja trīs meitas - Ifiģēniju, Elektru, Hrizotemisu un dēlu Orestu. (Homērs abas vecākās meitas min kā Ifinasu un Laodisi). Agamemnons bija grieķu spēku augstākais virspavēlnieks karā pret Troju. Lai grieķu flotei nodrošinātu labu ceļa vēju, viņam nācās upurēt dievietei Artemidai savu meitu Ifiģēniju. Šī upurēšana bija formālais iegansts Klitaimnēstrai nogalināt Agamemnonu, kad tas atgriezās no Trojas kara. Tā rīkoties Klitaimnēstru varēja pamudināt arī fakts, ka Agamemnons sev līdzi veda privileģētu gūstekni - Trojas ķēniņa meitu Kasandru, kas bija Agamemnonam dzemdējusi jau divus dēlus. Turklāt Klitaimnēstras neuzticība Agamemnonam bija plaši zināma, tādēļ viņai nebija pamata sagaidīt, ka ķēniņš pēc atgriešanās būsi laipns un mīlas pārpilns pret viņu. Par Agamemnona, Kasandras un viņu bērnu nogalināšanas apstākļiem antīkajos avotos ir dažādas versijas. Galma apvērsuma laikā mazgadīgo Orestu esot paglābusi viņa vecākā māsa Elektra ar dažiem uzticamiem galminiekiem.
  6. Klitaimnēstra. Spartas ķēniņa Tindareja un Lēdas meita. Skaistās Helēnas māsa. Viņas pirmais vīrs bijis Tantals, Tiesta dēls. (Nejaukt ar dievu mīluli Tantalu, kas vēlāk sodīts ar mūžīgām mokām.) Agamemnons nogalināja Klitaimnēstras vīru Tantalu un jaunpiedzimušo bērnu, lai pats apprecētu Klitaimnēstru, kas dzemdēja viņam četrus bērnus. Kad Agamemnons aizbrauca karot uz Troju, Klitaimnēstra iegādājās sev mīļāko - Egistu. Pēc dažām ziņām viņu kopdzīvē ir radīti divi bērni.
  7. Egists. Egista tēvs ir Tiests - Agamemnona tēvabrālis. Egists radies asinsgrēkā – Tiests, nepazīdams, kādu nakti izvarojis savu meitu Pelopiju, kura tumsā pie upes mazgājusies. Kad Egists piedzimis, māte viņu izlikusi un viņu zīdījusi kaza. Vēlāk, uzzinādams par sava tēva Tiesta naidu pret Agamemnona tēvu Atreju un tā dzimtu, viņš nogalinājis Atreju un vēl vēlāk pavedis Agamemnona sievu Klitaimnēstru.
  8. Kliedzieni, kas atskanēja valdnieka pilī, varēja būt sadzirdami visā pilsētā ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē – Mikēnu uzplaukuma laikā grieķu pilsētas bija mazas. Atcerēsimies, ka Ahillejs, vajādams Hektoru, apskrējis apkārt Trojai trīs reizes (Iliada XXII dziedājums).
  9. Elektra. Agamemnona un Klitaimnēstras meita. Pēc sava tēva nāves izglābusi savu jaunāko brāli Orestu, nosūtot viņu uz Fokidu. Pēc dažiem avotiem Egists licis viņu ieslēgt pilī. Citi avoti vēsta, ka Egists izprecinājis Elektru zemas kārtas cilvēkam, lai viņai nebūtu iespējams dzemdēt varoni, kurš varētu atriebt Agamemnona nāvi. Elektra palīdzējusi Orestam un Piladam nogalināt Egistu. Tad viņa apprecējusies ar Piladu un dzemdējusi viņam divus dēlus.
  10. Korinta. Pilsēta pie zemes šauruma, kas savieno Peloponēsas pussalu ar Vidusgrieķiju. Pazīstamākais agrīnā perioda Korintas leģendārais valdnieks ir bijis Sizifs. Klasiskās Grieķijas laikā Korinta bija bagāta tirdzniecības pilsēta, kas konkurēja ar Atēnām.
  11. Pauzanijs. Grieķu ceļotājs. Dzīvojis mūsu ēras 2. gadsimtā, tātad aptuveni 1400 gadus pēc Trojas kara. Viņa apraksti par Grieķiju ir vērtīgs vēstures avots.
  12. Efesa. Bagāta grieķu tirdzniecības pilsēta Mazāzijas piekrastē, ko cēluši izceļotāji no Grieķijas dažus gadsimtus pēc šeit aprakstītajiem notikumiem. Efesā vēsturiskajos laikos ir bijis milzīgs templis, veltīts dievietei Artemidai. To uzskatīja par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Tempļa 387 pakāpieni, protams, ir literāra fantāzija.
  13. Dodona. Pilsēta Epīrā, Ziemeļgrieķijā, kur atradās sena svētnīca Zevam. Līdzās Delfiem Dodona bija vieta, kur orākuls pareģoja nākotni, interpretējot ozolu lapu šalkšanu un citus dabas trokšņus.
  14. Atrejs. Pelopa un Hipodamejas dēls, Agamemnona un Menelaja tēvs. Lielāko mūža daļu Atrejs nikni cīnījās ar savu brāli Tiestu par varu Mikēnās. Abi šajā cīņā atļāvās lietot nežēlīgus, necilvēcīgus līdzekļus. Tā, piemēram, Atrejs lika noslepkavot trīs mazgadīgos Tiesta dēlus, kaut gan viņi atradās Zeva templī un bija apkampuši altāri, tādēļ saskaņā ar tradīciju atradās dievu aizsardzībā. Nogalinātos bērnus Atrejs lika sacirst gabalos un izgatavot maltīti, ar ko vēlāk pabaroja Tiestu, tikai pēc tam viņam parādot nogalināto bērnu galvas un rokas. Par tempļa apgānīšanu uz Atreju un viņa pēcnācējiem gūlās lāsts.
  15. Ifiģēnija. Agamemnona un Klitaimnēstras vecākā meita, ko Agamemnons Aulidā upurēja Artemidai, lai nodrošinātu karagājienam labvēlīgu ceļavēju. Pēc leģendas Artemida Ifiģēniju aiznesusi uz savu templi Tauridā (Krimā). Daudzus gadus vēlāk Ifiģēnija palīdzējusi savam brālim Orestam aizbēgt no Tauridas, kur viņš nonācis Erīniju vajāts.
  16. Jautājums par cilvēka brīvību kā izvēles brīvību tirzāts dažādu laikmetu filozofu un arī teologu darbos. Antīkajā sabiedrībā dominēja uzskats, ka dievu griba nosaka cilvēku dzīvi tādā mērā, ka īstenībā cilvēki ir tikai rotaļlietas dievu rokās. Dievi bieži savas pretrunas kārto un arī savas kaprīzes realizē ar cilvēku palīdzību. Tas it īpaši jūtams Homēra poēmās. Arī viduslaikos dominēja uzskats – bez kristiešu Dieva ziņas cilvēkam pat matiņš no galvas nenokrīt. Taču, ja cilvēkam pašam nav iespēju izvēlēties savu rīcību, tas morālā aspektā nozīmē, ka viņš nav atbildīgs par savu rīcību. Jauno laiku filozofijā – kā izriet no Kanta mācības, cilvēks, kam nav bijis iespējams apgrēkoties, nepelna atzinību par savu tikumību, bet tas, kam nav bijis iespējams noziegumu nepieļaut, nepelna sodu. Antīkajā pasaulē cilvēka gribai tādu nozīmi nepiešķīra jo, piemēram, leģendas varonis Edips bija rīkojies tikai krietnu motīvu vadīts, tomēr visi viņu uzskatīja par noziedznieku. G. Leibnics sacerējumā ‘’Teodīceja’’ pauž uzskatu, ka cilvēka iespēja rīkoties gan krietni, gan nekrietni ir liela žēlastība, ko viņam piešķīris Radītājs, paļaudamies, ka vairums cilvēku pēc brīvas gribas izvēlēsies labo. Ja cilvēki savu rīcību nepastarpinātu ar tikumības apziņu, tad viņi rīkotos kā dzīvnieki. Būtnēm, kas darbotos kā automāti, nebūtu iespējams veikt nodevību un morālā ziņā grimt tik dziļi kā Jūdasam. Taču šādas būtnes neiespētu arī pacelties nesavtīgā pašaizliedzīgā darbībā, upurēties citu labā. Ja pilnīgi izslēgtu Jūdasa iespēju, nebūtu iespējams arī Kristus. Oresta dialogā ar Jupiteru šī Leibnica atziņa ir iztirzāta sašaurināti. Orests noraida cilvēku reliģiozu pakļaušanos Dievam, taču garīgo brīvību izjūt kā smagu nastu.
  17. Sirosa. Sala Egeja jūrā ziemeļaustrumos no Eubojas. Salā saskaņā ar leģendu nogalināts Tēzejs un ilgu laiku audzināts Ahillejs, kā arī Ahilleja dēls Neoptolems. Leģenda par žurkām nav saistīta ar Seno Grieķiju, bet gan ar viduslaiku Vācijas vēsturi. Hamelnas pilsētu (saukta arī Hamelina), kas atrodas aptuveni 50 km uz dienvidrietumiem no Hanoveras, 13. gadsimta otrajā pusē apsēdušas žurkas. Tās kļuvušas par īstu postu, jo ne tikai apēdušas pārtikas krājumus, bet grauzušas arī drēbes un koka mājas. Kāds ieklīdis flautas spēlētājs piedāvājis paglābt pilsētu no žurkām, bet prasījis krietnu samaksu. Pilsētnieki to arī apsolījuši. Flautists ar savu spēlēšanu izvilinājis no pilsētas visas žurkas, ievilinājis upē un noslīcinājis. Taču, kad žurku vairs nav bijis, pilsētnieki flautistam neko nav maksājuši un viņš aizgājis saīdzis. Pēc kāda laika svētdienā, tad, kad visi pieaugušie bijuši baznīcā, flautists ieradies vēlreiz. Šoreiz viņš no pilsētas izvilinājis visus bērnus un aizvedis nezināmā virzienā. Tas noticis 1284. gada jūnijā. Cits leģendas variants stāsta, ka žurku ķērājs bērnus aizvedis uz netālu esošo Kopenbergas pilsētu un, kad no Hamelnas saņēmis solīto samaksu par atpestīšanu no žurkām, atdevis tos vecākiem.
Tags:
Created by Kalvis Apsītis on 2009-03-21 16:47
    
This wiki is licensed under a Creative Commons 2.0 license
XWiki Enterprise 6.4 - Documentation