3 avoti un 3 sastāvdaļas

Mūsdienu Latvijā dominējošo ideju trīs avoti un trīs sastāvdaļas

Avoti

1. Latviešu un līvu specifiskā vēsturiskā pieredze.
   Latviešu tautas garīgais mantojums, kas balstās uz baltu un somugru tautu folkloru vai etnogrāfiskajām parašām, pieredzi saskarsmē ar citām tautām gan kā ar kaimiņiem un saimnieciskās dzīves partneriem, gan kā ar iekarotājiem, okupantiem, paverdzinātājiem un apspiedējiem, gan arī kā ar klaidoņiem un ubagiem. Ilgstoša atrašanās Rietumeiropas un Austrumeiropas, Ziemeļeiropas un Viduseiropas iespaidu saskares vietā (iegūstot un savos specifiskajos apstākļos tālāk attīstot katolicisma, pareizticības, luterānisma, monarhisma, republikānisma, totalitārisma un demokrātisma iespaidus). Idejiskās un administratīvās cīņas 19. un 20. gadsimtā Latvijas teritorijā par to, vai antīkās kultūras tradīcijas te tiks pārmantotas ar Senās Romas vai arī ar Bizantijas kultūras starpniecību. Tradicionālais ģeometriskais ornaments, kas dominē no Latvijas līdz Ziemeļukrainai. Vēsturiskās attīstības īpatnības. Relatīvi vāja kristīgās reliģijas un kristīgo konfesiju ietekme uz tautas apziņu līdz pat 18. un 19. gadsimtam, salīdzinājumā tiklab ar tradicionālās folkloras kā arī ar modernās nekristīgās civilizācijas un zinātnes ietekmi. Tradicionālais zemnieku un zvejnieku darba tikums. Vācu amatnieku, studentu un zinātnieku tradīciju ietekme uz latviešu amatnieku, uzņēmēju un izglītoto aprindu (skolotāju, ārstu, zinātnieku, mūziķu utt.) tradīciju veidošanos. Citu tautu - poļu, ebreju, krievu, čigānu utt. iespaidi uz Latvijas ekonomiskajiem, politiskajiem un kultūras procesiem Latvijā. Vāja pretdarbība alkoholisma un citu sabiedrisku netikumu ietekmei. Gausa atbrīvošanās no minoritātes un pakļautas tautas apziņas. Neizkopta mantīgo un valdošo aprindu kultūra kā sekas tam, ka daudzu gadsimtu gaitā visa tauta bija pakļauta, bet valdošo aprindu latviešu praktiski nebija, un tādēļ neveidojās valdošām aprindām piederīgo latviešu tradīcijas. Vēsturisko apstākļu izraisītās grūtības latviešu pilsētnieku paaudžu tradīciju pārmantošanā. Sulaiņu apziņas un parveniju psiholoģijas lielā ietekme uz mūsdienu Latvijas valdošajām aprindām - tieksme pēc greznām automašīnām, dārgām savrupmājām, trokšņainas uzdzīves. Citu tautu valdošo aprindu dzīvesveida atdarinājumi Latvijas parveniju uzvedībā. Relatīvi maz attīstīta valstiskuma apziņa. Tieksme būt opozīcijā. Spēja varonīgi un pašaizliedzīgi cīnīties gan par sev tuvām un vajadzīgām, gan arī par visai šaubīgām un iluzorām vērtībām. Dziesmu un dziesmu svētku loma latviešu kultūrā. Latviešu klasiskās literatūras, teātra, mūzikas, glezniecības, arhitektūras un citu mākslas nozaru ietekme uz mūsdienu latviešu tautas apziņu un pašapziņu.
2. Rietumeiropas reģionālā garīgā tradīcija daudzu gadsimtu gaitā.
   1. Eiropas (ieskaitot Latviju) garīgās tradīcijas no pirmskristietības laikmeta - arkla zemkopju tradīcijas - turēšanās pie tēvu zemes, rūpes par tās saglabāšanu, iekopšanu un skaistumu (pretstatā nomada psiholoģijai). Teritoriālā piederība sabiedrības organizēšanā relatīvi agri gūst pārsvaru pār organizēšanu pēc asins radniecības. Rūpes ne tikai par dzīvojamās telpas, bet arī tās apkārtnes sakoptību un skaistumu. Zirga un suņa gaļas izslēgšana no ikdienas uztura. Monogamija kā dominējoša ģimenes forma miera laikos. Kalendāra un svētku saistība galvenokārt ar sauli.
   2. Sengrieķu kultūras iespaidu nepastarpināta pārņemšana vairākos cēlienos - Senajā Romā 3. - 1.g.s.p.m.ē. (Romas augstāko valsts darbinieku izglītībā, Grieķu un latīņu valodu konkurence Romas impērijas rietumos mūsu ēras pirmajos gadsimtos, kur 3. gadsimtā Romas rietumdaļā pārsvaru guva latīņu kultūra), Renesanses periodā 15. un 16. gadsimtā, Vācijā 18. gadsimtā (Gēte un Helderlins).
   3. Latīņu kultūras un ar latīņu kultūru pastarpinātas sengrieķu kultūras pārņemšana Rietumeiropā vairākos cēlienos - Karolingu renesanses laikā, Dižās sholastikas laikā (Aristotelis Bolštetas Albrehtam un Akvīnas Tomam), Renesanses periodā un turpmākajos gadsimtos. Humānistu latīņu kultūra Eiropā 15. un 16. gadsimtā. Latīņu valodas loma Eiropas kultūras vienības izveidošanā.
   4. Senebreju un ar grieķu filozofiju pastarpinātas ebreju kultūras ieplūšana Eiropā kristietības izplatīšanās laikā, kā arī 17. gadsimtā un 19. gadsimtā.
   5. Rietumeiropas kristīgās konfesijas. To specifika, salīdzinājumā ar kristietību Austrumeiropā un citos pasaules reģionos. Eiropas kristīgā inkvizīcija kā viens no domu disciplīnas un precīzu formulējumu priekšnosacījumiem.
   6. Eiropas politiskā specifika. Absolūtās un totalitārās varas relatīvi nelielā ilgstamība. Ideju un reliģisko kultu nošķirtība no administratīvās varas. Konstitucionālā un parlamentārā monarhija kā Eiropas politiskās dzīves specifika. Republiku skaita pieaugums Jauno laiku Eiropā no divām (Islande un Venēcija) viduslaiku beigās līdz dominējošam skaitam mūsdienās. Eiropas monarhu varas tradicionālās psiholoģiskās robežas (aristokrātu iedomība, kristīgā pazemība vai liekulība, iedzimtā grēka un kristīgo svētku (gavēņu, mistēriju) visaptverošais raksturs).
   7. Eiropas Jauno laiku filozofijas savdabība. Filozofijas saistība ar eksperimentālajām zinātnēm un laika gaitā arī ar nacionālajām kultūrām, kas laika gaitā gūst prioritāti pār latinizēto viseiropas kultūru. Empīrisms kā iegansts atteikties no tradicionālajiem aizspriedumiem. Racionālisms kā ''burvju mākslu'', noslēpumainu formulu un spokošanās izgaisinājums. Apgaismība kā populārs līdzeklis novecojušo dogmu apkarošanai. Romantisms kā reakcija pret prāta un progresa pārspīlētām pretenzijām un aktivitātēm situācijā, kad zinātne un rūpnieciskā ražošana vēl nebija aizgājusi tālu no tradicionālā līmeņa.
   8. Humānisms (plašā nozīmē) kā specifiska Jauno laiku Rietumeiropas garīga parādība, kas radās aptuveni vienā laikā ar informācijas precizitātes un informācijas aprites ātruma krasu pieaugumu. Humānisma mijiedarbība ar grāmatu iespiešanu, reformācijas kustību un Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem.
3. Visas cilvēces garīgie sasniegumi:
   1. 19. gadsimta gaitā (1. un 2. tehniskā revolūcija, tvaiks un elektrība), urbanizācija, parlamentārisms, arī vispārēja lasītprasme, obligāta pamatizglītība utt., masu informācijas līdzekļi, atklātas tiesas, tiesvedība bez spīdzināšanas)
   2. 20. gadsimtā (informātika, bioinženierija, ekoloģija, ergonomija).
   3. Agrāko gadsimtu ideju atdzimšana un eksistences turpināšanās 20. gadsimtā jaunās, dažkārt kroplās deformētās un hipertrofētās formās (liberālisms, sociālisms, nacionālisms, reģionālisms, tribālisms, elitārisms, egalitārisms, reliģiskais un politiskais fanātisms, totalitārisms, kosmopolītisms, rasisms, panteisms, ateisms, paterniālisms, feminisms, veģetārisms, iskeipisms utt.). Tradicionālo kultūras reģionu (Eiro - amerikāniskā, Islāma pasaules, Indijas, Ķīnas, DA Āzijas, Melnās Āfrikas un Dienvidamerikas) konsolidācija savos ietvaros, kā arī savstarpējo kontaktu pieaugums un reģionālo īpatnību mazināšanās. Visas cilvēces kultūras veidošanās. Mācības par visu ļaužu solidaritāti, par vienādu iespēju un vienas starta līnijas nepieciešamību universālas konkurences apstākļos.

Sastāvdaļas

1. Latviešu folklorā minētās vērtības
2. Klasiskā (grieķu) humānisma pamatvērtības.
   1. cieņa pret cilvēku kā pret kaut ko izcilu, unikālu (atšķirībā no antīkās pasaules uzskatu par cilvēku kā nožēlojamu būtni pretstatā dievišķajam),
   2. cieņa pret dabu un dabisko vidi kā cilvēka mītni, centieni panākt harmoniju starp cilvēka fiziskajām un garīgajām tieksmēm pretstatā viduslaiku koncepcijai par dabas (miesas) grēcīgumu, kas jāpārvar vai jānomērdē, lai iegūtu pestīšanu. Pretstatā arī 18. un 19. gadsimtu utilitārismam, kas dabu uzlūko vienīgi kā neizsmeļamu materiālu rezervi cilvēku praktiskajiem plāniem, it īpaši mantas raušanai. Dabas vērtības atzīšana pati par sevi.
   3. Cieņa pret kultūru, mākslu, izglītību un zinātni pretstatā agrīnās kristietības un agrīnā protestantisma (kā arī katoļu inkvizīcijas) naidam pret kultūras tradīcijām un prāta pretenzijām.
   4. Klasiskā humānisma pamatvērtību ietekme uz mūsdienu Latvijas sabiedrību. Skrandu proletāriešu un jaunbagātnieku imunitāte pret reālajām kultūras vērtībām, to tieksme pēc banalitātes un ārišķībām, standarta popkultūras, skandāliem un sensācijām.
      1. Eiropas Jauno laiku humānisma jēdzieniskās un hronoloģiskās robežas.
      2. Jauno laiku humānisma sociālie un garīgie priekšnosacījumi.
      3. Jauno laiku humānisms kā sava laika politisko, sociālo un reliģisko pretrunu pārvarēšanas, kā humānu sabiedrisku attiecību veidošanas līdzeklis.
3. Jauno laiku humānisms; cieņa pret cilvēka personību, dabu, kultūru
   1. Jauno laiku humānisma nesaderība nesamērojamība ar jaunbagātnieku kultivēto masu kultūru, ar agresīviem kariem, reliģisko fanātismu, ar absolūtismu un totalitārismu.
   2. Jauno laiku humānisma kosmopolītisma pārvarēšana - katras attīstītas nacionālas kultūras uzdevums.
   3. Jauno laiku humānisma iespējas Latvijas mūsdienu sabiedrības humanizēšanā. Šo iespēju robežas.
   4. Jauno laiku humānisma idejas kā viens no iespējamiem latviešu tautas apziņas kopsaucējiem apstākļos kad latviešiem ir atšķirīgas reliģiskās konfesijas, atšķirīgi politiski uzskati, dažādi saimnieciski mērķi utt., kas viņus šķir citu no cita, bet pret humānismu gandrīz nevienam nav iebildumu. Tas ir savienojams gan ar kristietību, islamu, judaismu un citām tradicionālajām reliģijām, gan arī ar dievturību un latviešu tradīcijās jeb folklorā balstītu pasaules uzskatu, gan arī ar brīvdomību un ateismu.
   5. Jauno laiku Rietumeiropas humānisms kā viens no līdzekļiem (kopā ar Apgaismības idejām) kas bizantīnisma garīgajās tradīcijās augušiem un audzinātiem cilvēkiem var palīdzēt nonākt pie Eiropas mentalitātes.
   6. Jauno laiku Rietumeiropas humānisma idejas kā viens no iespējamiem kopsaucējiem visu Latvijas iedzīvotāju garīgai integrācijai, jo nevienas etniskas vai sociālas grupas piederīgie principā pret to neiebilst. Zināma imunitāte pret klasiskā humānisma kultūru ir roma (čigānu) sabiedrībā. Bet to visvairāk nosaka atšķirības izglītībā un audzināšanā, nevis kādi iedzimti faktori. Protams, izšķirošais nosacījums šādai integrācijai ir lojalitāte attiecībā pret Latvijas valsti, latviešu valodas prašana, kā arī Latvijas vēstures un kultūras vēstures pārzināšana vismaz pamatvilcienos.