Humānisma Idejas un to loma mūsdienās

Humānisma idejas un to loma mūsdienās

1. Humānisma ideju rašanās un to nozīme cilvēces attīstībā.
   Centieni pārvarēt viduslaiku aprobežotību. Pilsētnieku kultūras stabilizācija pretstatā feodāļu un garīdznieku propagandētajām kultūras tradīcijām. Cilvēciskās solidaritātes nostiprināšana. Etniskās nošķirtības pārvarēšana, apgūstot un izmantojot klasiskās valodas. Starpetnisku kontaktu būtiska paplašināšanās ekonomikā un kultūrā (grāmatu tulkošana no vienas modernās valodas citā), bet ne tikai reliģisko jūtu līmenī. Viena laikmeta aprobežotības pārvarēšana, pārņemot labākos agrāko paaudžu sasniegumus. Viena kultūras reģiona vienpusības pārvarēšana, izvirzot citiem reģioniem pieņemamas vērtības. Prettautisku likumu, aprobežotu valdītāju un administratoru ridikulizācija. Smieklu kultūras pacelšana izglītotās sabiedrības līmenī (no nerru un burlesku aprindām). Apziņa, ka izglītotu ļaužu sadarbībai kultūras attīstīšanas gaitā robežas nepastāv. Tajā pašā laikā atbrīvošanās no viduslaiku tradīciju un aizspriedumu dominējošās ietekmes veda ne tikai humānistu gara aristokrātismā, bet arī valdītāju despotismā un aiziešanā no jebkādas morāles (Čezare Bordžia), arī dažu kultūras darbinieku dzīvesveidā. (Benevento Čellīni).
2. Humānisma ideju loma mūsdienu pasaulē.
   Saprašanās dažādu kultūras reģionu pārstāvju starpā. Reliģiskās ekskluzivitātes, reliģisko karu un reliģiskā antagonisma atcēlums visas cilvēces kultūras tradīciju vārdā. Aktuālā momenta pielūgsmes pārvarēšana. Tehnokrātiskās vienpusības mazināšana. Humanitārās izglītības revalvācija. Stabilitātes pieaugums sabiedrības sociālajā, izglītības un uzvedības aspektā. Profilakse pret militārismu un totalitārismu. Jebkuras monokultūras, tajā skaitā ekskluzīvās anglofonijas monopola apstrīdējums. Intereses modināšana pret mazo tautu kultūrām, pret savdabīgo, unikālo un oriģinālo ikvienas tautas kultūrā.
   Intereses atjaunošana pret agrāko gadsimtu un nedominējušo sociālo slāņu vai etnisko grupu ētiskajām un garīgās kultūras vērtībām. Fanātisma un citu garīgas nebrīvības veidu (dogmatisma, fatālisma, arī voluntārisma, arī paviršības, arī eklekticisma) apkarošana. Divdomīgā attieksme pret sentimentālismu, lubu un speciāli producēto masu kultūru - to, kura nav tieši degradējoša, bet kura arī neļauj pacelties pāri visai zemiem standartiem.
3. Humānisma ideju specifiskā vērtība mūsdienu Latvijā.
   1. Latviešu kultūras un Rietumeiropas tautu kultūru saskares punktu pavairošana un paplašināšana. Saskares punktu palielināšana arī dažādu latviešu sociālu aprindu starpā, it īpaši starp inteliģenci un citiem sociālajiem slāņiem.
   2. Intereses palielināšana apgūt daudzu Eiropas tautu valodas un labākos kultūras sasniegumus. Citu Eiropas tautu vēsturiskās pieredzes apgūšana - papildus ieguvums Latvijas kultūras attīstības paātrināšanai un bagātināšanai.
      Atbrīvošanās no nepieciešamības otrreiz izgudrot sen zināmas lietas. Sabiedrības integrācija bez pretenzijām. Rietumeiropas kultūras sistēmas iedzīvināšana visu Latvijas iedzīvotāju apziņā. Iespēja labāk izprast procesus, kas mūsdienās risinās Rietumeiropā. Tas atvieglos Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā.
   3. Humānisma tradīciju pārmantošana kā daļēja profilakse pret seklo kiča mākslu, kurā nav dvēseles un reālu pārdzīvojumu.
   4. Iepazīšanās ar Rietumeiropas kultūras labākajiem sasniegumiem vairāku gadsimtu gaitā kā iespēja latviešiem uzņemt savā apziņā tos Eiropas kultūras aspektus, kurus latviešu tauta savas vēstures attīstības īpatnību dēļ pati nav pārdzīvojusi - kristīgo teologu disputus, savā valodā runājošu valdnieku galmu intrigas, savai tautai piederīgu finansistu un lieltirgotāju pieredzi utt., kam var būt svarīga loma valstiskuma idejas nostiprināšanā latviešu tautā.