Humānisma ideju pašreizējā un iespējamā loma mūsdienu pasaulē
Sakaru tehnikas uzlabošanās un lielo pasaules valodu prasmes pieaugums kā arī izglītības līmeņa celšanās daudzās zemēs ir galvenie cēloņi tam, ka uzlabojas saprašanās un sadarbība dažādu kultūras reģionu pārstāvju starpā. Humanitārās kultūras celšanās un it īpaši vēstures un kultūras vēstures svarīgāko notikumu apgūšana plašos sabiedrības slāņos ir galvenais priekšnoteikums tam, ka tuvojas reliģisko karu un reliģiskā antagonisma atcēlums visas cilvēces kultūras tradīciju vārdā. Savas un arī citu tautu vēstures un kultūras iepazīšana ir drošākais līdzeklis, lai padarītu plašas aprindas mazāk atkarīgas no masu informācijas līdzekļu izplatītām sensācijām, no aklas sekošanas modei, no atsevišķu politisko līderu, estrādes dziedātāju, izcilu sportistu nekritiskas pielūgsmes, no politiskām provokācijām. Vēstures un it īpaši kultūras vēstures zināšanas dod iespēju pārvarēt aktuālā momenta nozīmes pārspīlēšanu. Tā dažā ziņā ir pretinde pret vienpusīgu tehnikas un tehnoloģijas pielūgsmi, pret mantu kultu. Eiropas humānisms, protams, atzīst un atbalsta zinātnes un tehnikas progresu, kā cilvēces labklājības svarīgu priekšnosacījumu, tikai atsakās atzīt tehnikas progresu par augstāko vērtību pasaulē. Augstākā vērtība tomēr ir cilvēks, vai, ja lieto I. Kanta formulējumu, cilvēce.
Jo lielāka nozīme jaunās paaudzes pasaules uzskata veidošanā ir humanitārajām zinātnēm, jo stabilāka kopumā kļūst sabiedrība. Protams, dziļas un vispusīgas humanitārās zināšanas ir liels luksus. Dažās sabiedrībās to var atļauties tikai materiāli nodrošinātā valdošo aprindu jaunatne. Tomēr neviena sabiedrība nav tik nabaga, lai varētu atļauties ignorēt humanitārās izglītības pamatu apgūšanas nepieciešamību lielākajai daļai normāli attīstīto sabiedrības locekļu. Biezs humanitārās izglītības kultūrslānis mūsdienu sarežģītajos sabiedrības apstākļos var būt labākais profilakses līdzeklis pret militārismu un totalitārismu.
Kultūrā un izglītībā jāsargās ne tikai no humanitārās kultūras ignorēšanas, bet arī no vienpusības pašas šīs izglītības ietvaros. Personības harmoniskas attīstības svarīgs priekšnosacījums ir jebkuras vienpusības, tajā skaitā arī ekskluzīvās anglofonijas monopola apstrīdējums izglītībā un arī informācijā. Lai gan pasaules mēroga redzeslauka iegūšanas labā ļoti liela vērtība būtu labām zināšanām ne tikai vairākās Eiropas tautu valodās, bet arī, piemēram, laba japāņu vai ķīniešu valodas prašana, spēju objektīvi spriest būtiski palielina arī vairāku Eiropas valodu, piemēram, angļu, franču un vācu valodu laba prašana, it īpaši ja tā savienota ar labām zināšanām attiecīgās tautas kultūras vēsturē. Intereses modināšana pret mazo tautu kultūrām, pret unikālo un oriģinālo ikvienas tautas kultūrā ir drošākais līdzeklis plašu sabiedrības aprindu garīgās dzīves stabilizācijai, pašapmierinātības un provinciālisma pārvarēšanai.
Līdztekus redzeslauka paplašināšanai plašumā jānotiek arī tā paplašināšanai dziļumā. Ļoti svarīgi ir zināt, kas notiek citās zemēs, taču jāsaglabā un vienmēr jāatjauno interese par agrāko gadsimtu kultūras vērtībām. Izplatot zināšanas par dažādu tautu veikumiem literatūrā, zinātnē un daudzās kultūras nozarēs daudz vieglāka kļūst fanātisma un citu garīgas nebrīves veidu (dogmatisma, fatālisma, arī voluntārisma, arī paviršības, arī eklekticisma) apkarošana.
