Klasiskā humānisma pamatvērtību līdzšinējā un prognozējamā ietekme uz Latvijas sabiedrību
Visas sabiedrības aprindas kultūras veidošanā nepiedalās vienlīdz aktīvi. Ražīgākie kultūras vērtību radītāji un uzturētāji, ja neskaitām profesionālus māksliniekus un literātus, vēstures gaitā ir bijuši zemnieki, zvejnieki un kalnu gani. Visas šīs sociālās grupas iztiku gūst ar pašu darbu un ir saglabājuši tuvību dabai. Specifiskas vajadzības attiecībā pret kultūru bijušas arī feodālās sabiedrības virsslāņiem - muižniekiem, garīdzniekiem un tirgotājiem, turklāt katram no šiem slāņiem gluži citādas. Taču virsslāņu kultūra, atskaitot dažas specifiski teoloģiskas problēmas, ar ko nodarbojās garīdzniecības izglītotākā daļa, gandrīz visos gadījumos izaugusi no plašāku tautas aprindu kultūras un atradusies tiešā saistībā ar to. Skrandu proletārieši un jaunbagātnieki visos laikos ir bijuši diezgan neuzņēmīgi pret reālām kultūras vērtībām un tikai reti piedalās to veidošanā un uzturēšanā. Viņi parasti tiekušies pēc banalitātēm un ārišķībām. Tomēr viduslaiku pilsētu tradicionālajā plebeju kultūrā ir daudz vispārcilvēcīgu vērtību. Savukārt jaunbagātnieki renesanses periodā daudzos gadījumos visprasmīgākajiem amatniekiem un māksliniekiem devuši iespēju ilgstoši strādāt pie neliela objektu skaita, šādā kārtā veicinot viņu profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanos.
Humānisma pētīšanas gaitā ir svarīgi precizēt Eiropas Jauno laiku humānisma jēdzieniskās, ģeogrāfiskās un hronoloģiskās robežas. Svarīgi ir ne tikai pateikt, kādi autori un kādi viņu sacerējumi, kādas šajos sastopamas idejas ir attiecināmas uz Jauno laiku humānismu, bet arī to, kādi autori, kādi sacerējumi un kādas idejas tur noteikti nepieder, jo attiecas uz citiem laikmetiem un citiem garīgiem strāvojumiem. Tikpat svarīgi ir detalizēti un precīzi noskaidrot Jauno laiku humānisma sociālos un garīgos priekšnosacījumus. Piemēram, ir labi zināms, ka daudzās zemēs, it īpaši renesanses sākumā gandrīz visās kultūras nozarēs Jauno laiku humānistus un viņu paustās idejas dažādi atbalstījuši kronēti valdnieki un pat baznīcas amatpersonas, bet citās zemēs, sevišķi renesanses beigu posmā humānistu darbība dažādi ierobežota un kavēta.
Standarta atbildi augstas abstrakcijas līmenī atrast nav grūti. Humānistu darbības sākumposmā, kad viņu paustās atziņas izplatījās tikai ļoti šaurās aprindās un tādēļ nevarēja ietekmēt nekādus nozīmīgus procesus sabiedrībā, humānisma idejas varēja likties interesantas arī augstiem aristokrātiem un augsta ranga garīdzniekiem, kaut gan humānisma idejas kopumā neveicina cieņu pret mācībām, ka vieni cilvēki savas piedzimšanas rezultātā ir labāki par pārējiem, kaut gan viņi nav ne stiprāki, ne gudrāki, ne strādīgāki vai citā ziņā pārāki par citiem. Humānisma idejas, kaut gan tās ir savienojamas ar ikvienu reliģiju tikpat labi kā ar brīvdomību, visumā tomēr reliģiozitāti nemāca. Drīzāk jau rada šaubas par to, kas tiek deklarēts bez pierādījumiem.
Ir labi zināms, ka lielu sabiedrisku satricinājumu laikā, piemēram, pēc tam, kad Vācijā valdošajām aprindām pēc Lielā Zemnieku kara 1525. gadā tikai ar lielas asins izliešanas palīdzību bija izdevies saglabāt pastāvošo sociālo un politisko kārtību, bet reliģiskā dzīve Reformācijas kustības rezultātā bija pieredzējusi lielas izmaiņas, valdnieku un visu virzienu reliģisko konfesiju vadītāju attieksme pret humānisma idejām un arī pret humānisma ideju sludinātājiem personīgi kļuva visai nedraudzīga. Protams, arī šādos nelabvēlīgos apstākļos humānisma idejas turpināja attīstīties un izplatīties, kaut arī dažkārt stipri aizplīvurotā formā. Tipisks piemērs šāda rakstura humānismam ir M. Monteņa ''Esejas''. Interesi izraisa fakts, ka daži vienā laikā un vienos sabiedriskos apstākļos dzīvojušie humānisti dažādi vajāti, bet citi , kuri pauduši diezgan līdzīgus uzskatus, saglabājuši ļoti labas attiecības tiklab ar laicīgajiem valdniekiem kā arī ar baznīcu.
Jauno laiku humānisms var tikt izprasts kā iedarbīgs un varens sava laika politisko, sociālo un reliģisko pretrunu risināšanas līdzeklis. Taču tā nozīme nav beigusies un tā neaprobežojas ar renesanses periodu un pirmajiem Jauno laiku gadsimtiem. Tā labākā daļa saglabājusi savu vērtību arī mūsu dienās un spēs dot orientāciju arī nākamo paaudžu cilvēkiem. Tas var būt ikviena laikmeta nozīmīgu sabiedrisku sarežģījumu pārvarēšanas un cilvēcīgu sabiedrisku attiecību veidošanas līdzeklis.
Jauno laiku humānisms, ja tā labākos sasniegumus pārņemtu mūsu dienās, visticamāk, nebūtu saderīgs un nebūtu samērojams ar jaunbagātnieku kultivēto masu kultūru, ar agresīviem kariem, reliģisko fanātismu, ar absolūtismu un totalitārismu. Toties to viegli varētu saskaņot ar vispusīgi izglītota, no politiskā un reliģiskā fanātisma brīva 21. gadsimta inteliģenta - zinātnieka, augstskolas pasniedzēja, ārsta, mākslinieka utt. principiem un dzīves veidu. Tiesa, 15. un 16. gadsimtu humānisti lielāko daļu garīgajam darbam nepieciešamās informācijas smēlās galvenokārt no seniem rokrakstiem sengrieķu un latīņu valodā, kamēr mūsdienu inteliģenti un it īpaši humanitāro zinātņu darbinieki informāciju par pasauli smeļas galvenokārt no izdevumiem mūsdienu modernajās valodās kā arī domu apmaiņas ceļā konferencēs, Internetā vai ar citu mūsdienu saziņas līdzekļu palīdzību.
Ikvienas attīstītas nacionālas kultūras uzdevums ir veicināt savas tautas labklājību un garīgo augšupeju. Jauno laiku humānisms, kas savas rašanās periodā bija kosmopolītisks, te nevar būt paraugs un sabiedrotais. Vienaldzība pret nacionālo kultūru mūsu dienās var apdraudēt tautas garīgās dzīves un nacionālas valsts stabilitāti. Taču, ja pieņemam zināšanai ne tikai humānistu izvirzītos teorētiskos principus, bet arī viņu praktisko darbību, varam konstatēt, ka reālajā dzīvē daudzi pagātnes humānisti un viņiem tuvu stāvoši cilvēki ir bijuši savu zemju un savu tautu patrioti.
Jauno laiku humānismam ir diezgan plašas iespējas Latvijas mūsdienu sabiedrības humanizēšanā, okupāciju laikā uzspiesto dogmu un domāšanas šablonu pārvarēšanā. Šīs iespējas tomēr nav neierobežotas, jo pagātnes kultūras vērtības katrā ziņā jāpastarpina un dažkārt arī jākonfrontē ar jaunāko informāciju par notikumiem un raksturīgām tendencēm mūsdienu sabiedrībā.
Jauno laiku humānisma idejas varētu kļūt par vienu no iespējamiem latviešu tautas apziņas kopsaucējiem apstākļos, kad latviešiem ir atšķirīgas reliģiskās konfesijas, atšķirīgi politiski uzskati, atšķirīgi vērtējumi par pagātni, atšķirīgi saimnieciski mērķi utt. bet pret humānismu gandrīz nevienam nav iebildumu. Tas ir viegli savienojams gandrīz ar ikvienu Latvijā izplatītu ideju sistēmu - gan ar kristietību, islamu, judaismu un citām reliģijām, gan arī folklorā un latviešu tradīcijās balstītu pasaules uzskatu, gan arī ar brīvdomību un ateismu.
Jauno laiku Rietumeiropas humānisms var būt viens no līdzekļiem (kopā ar Apgaismības idejām) kas bizantīnisma garīgajās tradīcijās augušiem un audzinātiem cilvēkiem, kuri Latvijā lielā skaitā nokļuvuši okupācijas periodā, var palīdzēt vieglāk nonākt pie Eiropas mentalitātes nekā balstoties tikai uz Latvijas kultūras tradīcijām un garīgajiem resursiem.
Jauno laiku Rietumeiropas humānisma idejas ir viens no iespējamiem kopsaucējiem visu Latvijas iedzīvotāju garīgai integrācijai, jo nevienas etniskas vai sociālas grupas piederīgie principā pret to neiebilst. Zināma imunitāte pret klasiskā humānisma kultūru varētu būt roma (čigānu) sabiedrībā, jo tiem ir nedaudz atšķirīgas (nomadu) kultūras tradīcijas. Taču arī šāda rakstura sarežģījumi nav nepārvarami, it īpaši, ja apzinās, ka Rietumeiropas kultūru teicami apguvuši daudzi miljoni dažādām tautībām piederīgu Indijas iedzīvotāju, tajā skaitā arī Indijas čigāni. Nav pamata domāt, ka Latvijas čigāni ir mazāk apdāvināti. Tikai viņiem jāmācās. Protams, izšķirošais nosacījums dažādu tautu piederīgo sekmīgai integrācijai Latvijā ir lojalitāte Latvijas valstij un latviešu valodas prašana.
Jauno laiku humānisma idejām mūsu dienās var būt liela pozitīva nozīme ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās zemēs, sevišķi jau Rietumeiropas kultūras areālā, kura specifikas veidošanā Jauno laiku humānismam bijusi nozīmīga loma. Izmantojot Jauno laiku humānismu ikvienas mūsdienu kultūras stabilizēšanai ir derīgi ņemt vērā šādus galvenos aspektus: Humānisma ideju rašanās un to nozīme cilvēces attīstībā. Humānistu centieni pārvarēt viduslaiku aprobežotību. Renesanses perioda Itālijas un sākot ar 15. gadsimta beigām arī citu Eiropas zemju izglītoto pilsētnieku kultūras stabilizācija, saistot cilvēka panākumus ar viņa spējām, uzņēmību un enerģiju pretstatā feodāļu un garīdznieku propagandētajām kultūras tradīcijām, kas pamatotas ar fatālismu vai Dieva žēlastību. Cilvēciskās solidaritātes nostiprināšana, sākotnēji starp izglītotajiem cilvēkiem. Etniskās nošķirtības pārvarēšana izglītības, sabiedriskās dzīves un kultūras jomā, apgūstot un izmantojot klasiskās valodas. Starpetnisku kontaktu būtiska paplašināšanās ekonomikā un kultūrā (grāmatu tulkošana no vienas modernās valodas citā, bet ne tikai reliģisko jūtu līmenī. Viena laikmeta aprobežotības pārvarēšana, pārņemot labākos agrāko paaudžu sasniegumus. Viena kultūras reģiona vienpusības pārvarēšana, izvirzot citiem reģioniem pieņemamas vērtības. Humānistu līdzekļi, lai padarītu smieklīgus prettautiskus likumus, aprobežotus valdītājus un administratorus, ar ko nebija iespējams vai nebija ērti cīnīties izmantojot citādus līdzekļus. Smieklu kultūras pārņemšana no viduslaiku pilsētu plebeju izrādēm, no nerru priekšnesumiem burleskās, bet arī no antīkās pasaules komēdijām, satīrām un epigrammām, veidojot to Jauno laiku pilsētu izglītoto aprindu gaumei atbilstošā līmenī. Jauno laiku humānistu paustā atziņa, ka izglītotu ļaužu sadarbībai kultūras attīstīšanas gaitā robežas nepastāv. Atbrīvošanās no viduslaiku tradīciju un aizspriedumu dominējošās ietekmes tomēr veda ne tikai humānistu gara aristokrātismā, bet arī pāvestu un laicīgo valdnieku despotismā, politiskās intrigās un divkosībā, kā arī aiziešanā no tradicionālās morāles dažu kultūras darbinieku dzīvesveidā. (Benevento Čellīni).
