Ievads

Ievads

Klasiskā humānisma iespaidu uz mūsdienu Latvijas dzīvi ir svarīgi noskaidrot dažādu apsvērumu dēļ. Galvenokārt tādēļ, ka humānisms ir vērtība pats par sevi un rūpīga iepazīšanās ar to var veicināt arī citu kultūras vērtību apgūšanu. Bet sagaidāmi arī citi blakus rezultāti. Klasiskā humānisma vērtības vairākos aspektos var būt kritērijs, lai varētu spriest, kādi ir Latvijas veikumi, ja tos aplūko salīdzinājumā ar citu tautu labākajiem sasniegumiem kultūrā un sabiedriskās domas attīstībā. Protams, Eiropas un arī Rietumeiropas garīgā dzīve nav kaut kas viengabalīgs, nepretrunīgs. Tur var sastapt dažādus atšķirīgus un dažkārt arī nesaderīgus kultūras elementus, kas variē no novada uz novadu, no tautas uz tautu, no paaudzes uz paaudzi un no visa neviendabīgo faktoru kopuma gūt daudzveidīgus iespaidus. Ne visi mūsdienu Eiropas kultūras standarti mums jāuzlūko kā paraugs, uz ko Latvijai orientēties. Vēl mazāk Rietumeiropas kultūra mums var noderēt kā paraugs, ko Latvijai vajadzētu atdarināt. Mums jāattīsta un jāveido pašiem savas tautas kultūra, balstoties galvenokārt uz tai iekšēji piemītošajām likumsakarībām un tradīcijām, kā arī ņemot vērā mūsu specifiskos apstākļus un vēsturiskās attīstības gaitu, kas ikvienai tautai ir unikāla.

Tomēr mums jābūt labi informētiem gan par citu Eiropas tautu kultūras veikumiem, gan arī to vājajām vietām un neveiksmēm vismaz piecu pēdējo gadsimtu laikā arī tādēļ, lai ar jo lielāku pārliecību mēs varētu novērtēt situāciju paši savā zemē, lai zinātu tiklab to, kādās nozarēs esam labāko sasniegumu līmenī, ko mums vajadzētu tikai turpināt attīstīt, gan arī to, ko mums ir svarīgi steidzīgi apgūt, jo mums pašiem tā ir nepietiekami, gan arī vēl to, no kādiem Rietumeiropas iespaidiem mums labāk izvairīties. Atšķirībā no Rietumeiropas kultūras standartiem, kam nevajadzētu ļaut Latvijā laist dziļas saknes, jo pārmērīgas nostiprināšanās gadījumā tie varētu traucēt vai nevēlami ietekmēt mūsu pašu tautas kultūras attīstību, šīs kultūras labākie sasniegumi it īpaši, ja tie izturējuši jau vairāku gadu desmitu laika pārbaudi, latviešu kultūras attīstību var tikai veicināt, tādēļ to izplatīšanos Latvijā vajadzētu dažādi atbalstīt, it īpaši ja šie kultūras labākie sasniegumi Latvijā tiek izplatīti oriģinālformās un oriģinālvalodās.

Dažā ziņā humānisma pamatvērtību klātesamības noskaidrošana palīdz konstatēt, cik lielā mērā Latvijas sabiedrība jau ir atbrīvojusies no Krievijai raksturīgajām Bizantijas tradīcijām, kurās humānisms nekad nav bijis raksturīga iezīme un ko krievu šovinistiskās aprindas jau kopš Aleksandra III laikiem, bet jo sevišķi PSRS okupācijas gados tiecās uzspiest Latvijas sabiedrībai. Skaidrība šajā jautājumā var palīdzēt arī apzināties, kā un vai Latvijā tiek pārvarēta nomadu psiholoģija - nevērība pret savu dzimto vietu, pret savas dzīves vietas apkārtni, plašākā nozīmē - pret Tēvu zemi. Šī psiholoģija ietekmīgos Krievijas sabiedrības slāņos bija nostiprinājusies tatāru jūga laikā, bet sakarā ar Krievijas iespējām pēc tatāru jūga pašai veikt ekspansiju gandrīz visos virzienos, tā nav zaudējusi ietekmi līdz pat mūsu dienām.

Atbrīvošanās no okupācijas un okupācijas seku pārvarēšana nav tikai atbrīvošanās no okupantu karaspēka klātbūtnes. Arī okupantu iepludināto kolonistu problēmas atrisināšana humānas repatriācijas ceļā, dodot iespēju integrēties latviskajā Latvijā tiem ieceļotājiem, kuri vēlas iekļauties Latvijas dzīvē un uzņemties pienākumus pret Latvijas valsti, ir tikai daļa no veicamā uzdevuma. Pats svarīgākais uzdevums, kas jāveic okupācijas pārvarēšanā, ir pārspēt pašus labākos okupācijas perioda sasniegumus ne tikai saimnieciskajā dzīvē un tautas materiālās labklājības ziņā, bet arī un jo sevišķi sabiedrības garīgā līmeņa ziņā - ar augstāku izglītības, zinātnes un mākslas līmeni, izkoptākām cilvēku savstarpējām attiecībām.

Vēl lielākā mērā humānisma principu klātbūtnes noskaidrošana nozīmē, ka tiek eklēta atbilde uz jautājumu, cik lielā mērā Latvijas sabiedrība pēc vairāk nekā 50 gadus ilgušās nebrīvības spēj pacelties pāri pašām elementārākajām sevis saglabāšanas funkcijām un veltīt uzmanību ilgstošām, valsts un tautas sekmīgai attīstībai vitāli nepieciešamām, bet pašreiz un arī tuvākajā nākotnē finansiāli nerentablām garīgajām vērtībām. Cik stipri un neatlaidīgi tā grib un spēj pretoties banalizējošai pūļa kultūrai seklu televīzijas seriālu formā, kas visbiežāk sastopama kā ASV izklaides industrijas zemākās kvalitātes masu produkts.

Atbilde uz jautājumu par humānisma ietekmi Latvijā dažā ziņā ir indikators, kas rāda sabiedrības sociālo struktūru. Kultūras veidotāji un sistemātiski kopēji mūsdienu sabiedrībā galvenokārt ir vidusslāņi un zemniecība, bet viņi šo funkciju spēj veikt vienīgi tādā gadījumā, ja visā sabiedrībā godā tiek turētas humānisma tradīcijas. Kultūras jaunradē sevišķi ražīga ir no šim aprindām nākusī inteliģence, jo tiklab jaunbagātnieki, kas dominē nabadzīgas valsts saimnieciskajā un politiskajā dzīvē neattīstītas demokrātijas apstākļos, kā arī skrandu proletārieši, kas jaunbagātnieku kundzības apstākļos kļūst par plašāko sabiedrības slāni, attiecībā pret patiesām kultūras vērtībām ir inerti un bieži vien arī neauglīgi. Latviešu tautas kultūrai līdz šim visvairāk ir devuši pirmās paaudzes inteliģenti, kuri vēl paši bērnībā gājuši ganos. Nākamo paaudžu latviešu inteliģences piederīgos daudzos gadījumos iznīcinājuši vai izkliedējuši pa pasauli sabiedriskie satricinājumi, bet nav retas arī tādas situācijas, kad latviešu inteliģences pirmās paaudzes piederīgie lielā garīgā sasprindzinājuma, grūto dzīves apstākļu un īsā mūža dēļ nav sevi pilnvērtīgi atražojuši kā kultūras funkciju veicējus vai pat tīri bioloģiskā ziņā.

Latviešu tautai ir būtiski svarīgi, lai jau drīz kā ietekmīgs sabiedrisks spēks izveidotos un konsolidētos skaitliski liela un turīga latviešu vidusšķira. Tas ir vajadzīgs visām sabiedrības aprindām, ne tikai tiem indivīdiem, kas šajā vidusšķirā ietilps, un ne tikai latviešiem. Tā kā zemniecības skaitliskais īpatsvars un arī saimnieciskā nozīme Latvijā turpmākajos gadu desmitos jūtami samazināsies, vidusšķira, kurā ietilps visu nozaru sīkie un vidējie uzņēmēji, visu nozaru kvalificētie speciālisti un arī daudzi citi pārtikuši ļaudis no valsts un pašvaldību darbinieku aprindām, bet it sevišķi inteliģences virsslāņi, būs svarīgākais sabiedrību stabilizējošais faktors. Jaunbagātniekiem tāpat kā skrandu proletāriešiem parasti nav valstiskās piederības izjūtas, nav patriotisma. Miljonāriem nav svarīga drošība uz ielām, jo viņiem ir miesassargi. Savus bērnus miljonāri sūta uz ārzemju skolām un ārstējas ārzemju dziednīcās, tādēļ viņiem diezgan vienaldzīgs ir arī izglītības un veselības aizsardzības līmenis Latvijā.

Vidusšķira ārstējas un izglītojas savā zemē. Tai ir svarīga arī sabiedriskā drošība un likumība, lai justos droša gan no kriminālo aprindu, gan arī no vietējo miljonāru egoistiskajiem tīkojumiem. Ir svarīgi, lai Latvijas mērogā kā saziņas līdzeklis vidusšķiru saliedētu valsts valoda. Par vienojošo faktoru ideju satura ziņā topošajai vidusšķirai nebūtu ērti izmantot kādu no mūsdienu politiskās ideoloģijas virzieniem, piemēram, liberālismu, sociālismu, konservatīvismu utt. jo šie virzieni var atrast piekritējus tikai daļā sabiedrības, bet citos sabiedrības locekļos var izraisīt nepatiku. Par vienojošo faktoru daļa sabiedrības varētu atzīt reliģiskās idejas, piemēram, kristietību, taču Latvijā daudzi cilvēki ir brīvdomātāji, citiem tuvāks ir tautasdziesmās paustais tradicionāli panteistiskais pasaules uzskats, turklāt Latvijā kristieši pieder atšķirīgām konfesijām, kurām ne visos jautājumos ir vienāds viedoklis.

Šādos apstākļos par sabiedrības garīgo kopsaucēju var kļūt humānisms tā tradicionālajā nozīmē. Tas nav saistīts ar kādu vienu politisku virzienu vai grupējumu, tādēļ nekādas ietekmīgas politiskas aprindas nav ieinteresētas to ierobežot vai apkarot. Humānisms ir saistīts ar zinātnes un kultūras tradīcijām, tādēļ tā idejas var labi iekļauties mūsdienu izglītības procesā, atrodot kopsaucējus gan ar tradicionālajām nostājām ētikā, gan arī ar vismodernākajām zinātnes atziņām. Humānisms neatrodas konfliktā ne ar vienu no tradicionālajām reliģijām. Visbeidzot, humānisms ir tāda ideju sistēma, kurā faktiski nav vietas 19. un 20. gadsimtu Eiropas nacionālismam un nacionālām nesaskaņām, jo humānisms ir veidojies kā universāla, uz visu cilvēci orientēta mācība, turklāt laikmetā, kad vēl nepastāvēja nacionālas valstis. Nevienam mūsdienu Eiropas politiķim, ja vien viņš nav kādas ekstravagantas dogmas fanātiķis, nav motivācijas uzstāties pret dažādām tautām piederīgu cilvēku kontaktiem, kas tiek veidoti humānisma ideju ietvaros.

Vārds ''Humānisms'' lietots jau senajā Romā, sākot ar III - II gadsimtu miju pr. m. ē. Taču Romā tas lietots nozīmē, kas nedaudz atšķiras no šā vārda tagadējā lietojuma. Par to detalizētāka informācija tiks sniegta tēmas tālākā izklāsta gaitā. Jauno laiku humānisma nozīme ir labi saskaņojama ar šā vārda mūsdienu izpratni, it īpaši tādā gadījumā, ja ir doti kaut nelieli skaidrojumi par šā jēdziena saturu apjomu un robežām katrā laikmetā. Humānismam kā Jauno laiku garīgam strāvojumam ir divas galvenās nozīmes, kuras abas pastāvējušas jau ilgi, taču tagadējo jēgu ieguvušas tikai 19. gadsimtā.

1. Humānisms kā specifisks Renesanses laikmeta Rietumeiropas garīgs strāvojums 14.,15. un 16. gadsimtā, kas uzstājās pret viduslaiku reliģisko fanātismu un feodāļu savstarpējām cīņām, pievēršoties Antīkās pasaules kultūrai un apgūstot to galvenokārt pēc oriģināliem sākotnēji latīņu, bet kopš 15.g.s. otrās puses arī sengrieķu valodā.
2. Humānisms kā vispārīgs apzīmējums visām idejām, kas Jauno laiku vēsturē uzstājušās pret fanātismu un dogmatismu, pret kariem, pret spīdzināšanu tiesās par iecietību cilvēku savstarpējās attiecībās. Šajā apcerējumā esmu centies vairāk turēties pie pirmās nozīmes, nedaudz pastiepjot uz priekšu pirmās nozīmes lietojuma hronoloģiskos rāmjus. Esmu uzskatījis par iespējamu lietot humānisma jēdzienu arī tādā nozīmē, kurā abas šīs jēgas aptuveni sakrīt, taču vienīgi tur, kur to atļauj materiāls.