Latvija Rietumeiropas kultūras reģionā
Līdzās tiem kultūras elementiem, kas Latvijā radušies uz vietas vai pastāv tik sen, ka to sākotnējā izcelšanās nav nosakāma, svarīgs latviešu tautas garīgs balsts pēdējos gadsimtos ir bijusi Rietumeiropas kultūra un Rietumeiropas reģionālā garīgā tradīcija. Tās loma un ietekme ir nemitīgi pieaugusi sākot ar 18.gadsimtu, bet jo sevišķi sākot ar 19. gadsimta otro pusi. Īpaša nozīme tai bija sākot ar 19. gadsimta 80. gadiem, kad Krievijas monarhija Latvijā krasi pastiprināja pārkrievošanas centienus, līdz I Pasaules karam, kā arī PSRS okupācijas laikā no 1940. līdz 1991.g.
Jāpatur vērā, ka Rietumeiropas garīgā tradīcija nav nekas citiem nesasniedzams un tā nav arī nekas tik labs un pilnīgs, ka tai nepiemistu trūkumi. Tās vēsturē bijis daudz cietsirdības un liekulības. Taču ir bijis arī daudz unikālu veikumu. Salīdzinājumā ar citiem augsti attīstītiem pasaules reģioniem, piemēram, Indiju vai Ķīnu, Rietumeiropai daudzu gadsimtu gaitā nav bijis nekādu būtisku priekšrocību kultūras attīstības ziņā. Tā, protams, ilgstoši ir bijusi viens no pasaules attīstītajiem reģioniem, taču nekas vairāk, jo kultūras sasniegumi nav izmērāmi kādā vienā atsevišķi ņemtā dimensijā. Tikai sākot aptuveni ar 13. gadsimtu, kad Ķīnu un Indiju kā Vidusāziju, Vidējos Austrumus, kā arī daudzus citus attīstītus pasaules rajonus pakļāva mongoļi un citi Āzijas stepju klejotāji, kuri Rietumeiropu tomēr nespēja iekarot, Rietumeiropas sabiedrības attīstība vairāku gadsimtu gaitā jūtami aizsteidzās priekšā citām pasaules daļām.
Rietumeiropas kultūras reģions veidojies daudzu gadsimtu gaitā. Pirms dažiem gadu tūkstošiem, bet dažā ziņā arī vēlāk tagadējās Rietumeiropas ietvaros pastāvējuši vairāki lokāli kultūras reģioni, kuru robežas noteica vai nu etniskā piederība ķeltu, ģermāņu, baltu, ibēru utt. kultūras lokam vai arī relatīvi mazāki ģeogrāfiski reģioni. Tādi bija Baltijas jūras, Ziemeļjūras un Vidusjūras baseins, Karpatu kalnu reģions, Anglija ar ērti kuģojamām upēm un lēzeno piekrasti salas austrumu piekrastē, dažā ziņā arī Reinas un Donavas baseins, Viduseiropas ziemeļdaļas līdzenumi, kas dažā ziņā robežojas ar Austrumeiropas stepju joslu. Agrīno kultūras reģionu ietvaros regulāri kaimiņu cilšu kontakti bija iespējami arī tādos apstākļos, kad satiksmes ceļi un sakaru līdzekļi bija vēl stipri neattīstīti. Arī pēc tam, kad bija izveidojies relatīvi plašais Rietumeiropas kultūras areāls, lokālie kultūras loki nezaudēja savu nozīmi. Tie vairs nedominēja sabiedrības mierīgas attīstības periodos, bet joprojām pastāvēja kā kultūras kontaktu konkrēta izpausme sabiedrības neprivileģēto slāņu neoficiālajā ikdienas saskarsmē. Karu un citu sabiedrisku satricinājumu periodos tie dažkārt atsāka funkcionēt kā svarīgākā sakaru forma.
Rakstīto avotu pastāvēšanas laikā Rietumeiropas kultūras reģiona veidošanās gaitā varētu būt bijuši aptuveni seši savstarpēji atšķirīgi kultūras periodi. Protams, ir iespējams arī sīkāks iedalījums un tādā gadījumā periodu skaits iznāktu lielāks.
Pirmais no tiem attiecināms uz Vidusjūras civilizācijas sākotnējo aizmetņu veidošanos 2. gadu tūkstotī pirms m.ē. Tas uzņēma iespaidus tiklab no Senās Ēģiptes, kā arī no Divupju zemju kultūras perifērijas - Feniķijas, dažā ziņā arī no Krētas un Mikēnu kultūras Dienvidgrieķijā, bet, protams, vispārinot arī daudzu citu Dienvideiropas tautu un cilšu dzīves pieredzi, tajā skaitā dažu labības un dārzeņu kultūru audzēšanu ar kapļa zemkopības līdzekļiem, no Austrumeiropas ienākušo pieredzi govju un zirgu audzēšanā, vara un bronzas apstrādē. Dažādo kultūru saskare visbiežāk izpaudās kā to konfrontācija, kā dažu kultūru un to nesēju iznīcināšanu, paverdzināšanu vai deformēšanu. Plašākā šāda rakstura konfrontācija bija tā saucamā ''jūras tautu'' ekspansija Vidusjūras baseina austrumdaļā 13. un 12. gadu simteņos pirms mūsu ēras. Tā sagrāva Egeja jūras kultūru un hetu valsti. Arī Senās Ēģiptes valdniekiem tikai ar lielām pūlēm izdevās to apturēt.
Bija arī vēl citu tautu iespaidi Šie kultūras sakari funkcionēja kopā ar dažu vielu vai izstrādājumu tirdzniecību. Sāls no Vidusjūras piekrastes sāls dārziem nokļuva tālu no jūras Eiropas kontinenta iekšienē. Krētas kultūras bronzas ieroči, rotājumi un dažādi citi izstrādājumi bija izlieti, izmantojot galvenokārt Kornvelsas pusalas raktuvēs iegūto alvu. Izejmateriāli bronzas kausēšanai nāca arī no raktuvēm Centrālajā Eiropā, tagadējās Ungārijas, Čehijas un Vācijas teritorijā. Pa Viduseiropas upēm un sauszemes ceļiem uz Vidusjūras kultūras areālu virzījās Baltijas dzintars.
Otrais no tiem raksturīgs ar Vidusjūras piekrastes attīstītāko un satiksmes ziņā vieglāk pieejamo zemju iesaistīšanos kādā no Vidusjūras mēroga kultūras sistēmām, proti, grieķu vai semītu (feniķiešu) kultūras apritē, kas sevišķi intensīvi notika laikā no 8. gadsimta līdz pirmajam gadsimtam pirms mūsu ēras. Lai gan grieķu pasaule Vidusjūras baseinā politiskajā ziņā bija sadrumstalota un arī ekonomiskie sakari starp attālākajām grieķu pilsētām nebija visai intensīvi, grieķu pasaule ar savām olimpiādēm, saviem orākuliem, kā arī ar reliģisko ticējumu, daiļliteratūras, filozofijas un citu kultūras procesu vienību uzstājās un arī tika izprasta kā kaut kas vienots vesels. Šis process zaudēja sev kādreiz iekšēji piemītošo radošo garu jau Aleksandra Lielā iekarojumu laikā 4. gadsimtā, bet pilnīgi beidzās ar Jūlija Cēzara iekarojumiem un Romas impērijas nostiprināšanos.
Trešais no tiem raksturīgs ar plašu Rietumeiropas teritoriju - Gallijas, Ibērijas, Luizitānijas, Ilīrijas, Britānijas, Helvētijas, Dakijas, daļēji arī Germānijas un Panonijas ietilpināšanu Romas impērijā. Kaut gan šajā impērijā ietilpa arī daudzi novadi Ziemeļāfrikā un Rietumāzijā, Romas impērija pirmo reizi ietvēra lielu daļu Rietumeiropas vienā politiskā sistēmā. Romiešu politiskās kundzības nodibināšanai sekoja izdienējušo militārpersonu koloniju veidošanās iekarotajās zemēs, vietējo valodu nomākšana, daudzu Rietumeiropas zemju latinizācija, kas gan viduslaikos izpaudās kā romanizācija. Romas impērijā vairs nebija nozīmes atseviķo pilsētu tradīcijām un savdabībai. Indivīdi bija atbildīgi kosmopolitiskās impērijas likumu priekšā.
Ceturtais laikmets raksturīgs ar kristietības izplatīšanos un agrīnā feodālisma attīstību, ko ievērojami atviegloja tas, ka šajās zemēs pirms tam bija ieviesti romiešu civilizācijas standarti. Kristietības izplatīšanās Rietumeiropā sākās jau mūsu ēras 1. gadsimtā un galvenajās Rietumeiropas zemēs turpinājās aptuveni vienu gadu tūkstoti. Viens no spilgtākajiem notikumiem šajā procesā bija Kārļa Lielā kronēšana Romā 800 gadā.
Piektais nozīmīgais laikmets raksturojams kā attīstītas feodālas iekārtas stabilizācija Rietumeiropā 11. gadsimtā un divos vai trīs turpmākajos gadsimtos. Krusta kari bija Rietumeiropai kopīga ārpolitiska akcija jeb akciju sērija. Tā būtiski veicināja vairākām Rietumeiropas zemēm kopīgu ideālu un kopīgu ilūziju veidošanos. Sākot ar 11. gadsimtu notika arī attīstītas feodālas sabiedrības standartu izplatīšana un uzspiešana Rietumeiropas nomalēm - Anglijai 11. gadsimtā, rietumslāvu zemēm starp Elbu un Odēru 12. gadsimtā, Baltijai 13. gadsimtā, Pireneju pussalai 14. un 15. gadsimtos. Šim periodam ir raksturīga arī Rietumeiropas klosteru kultūras ekspansija uz austrumiem 14. gadsimtā un 15. gadsimta sākumā. Savukārt 1347./ 1348. gadu mēra sērgas rezultātā Rietumeiropas ekspansija kļuva vājāka un politiski to apturēja poļu un lietuviešu kopīgie spēki Tannenbergas jeb Grīnvaldes kaujā. Lielas ģeogrāfiskas izmaiņas Eiropas kultūru robežas pēc 15. gadsimta vairs nepieredzēja. Tam bija stabilizējoša loma vienotas Rietumeiropas kultūras veidošanā. Rietumeiropas un Zelta ordas robeža 13. gadsimta beigās, bet vēl jo vairāk 14. gadsimta sākumā un vidū dažā ziņā bija kā prototips mūsdienu Rietumeiropas un Austrumeiropas kultūru robežai. Dažādu Eiropas attīstības tendenču konkurence un konfrontācija diezgan skaidri izpaudās Hohenštaufenu imperatoru un Romas pāvestu cīņās par virskundzību Eiropā, vismaz centrālajā Eiropā. Tās rezultātā abas minētās varas tika krietni vājinātas un bija spiestas vairāk rēķināties ar Eiropas attīstības vispārīgajām tendencēm.
Sestais periods raksturīgs ar to, ka 14. un 15. gadsimtos Rietumeiropā veidojās vienota informācijas telpa un vienota pasta sūtījumu sistēma. Būtiski pieauga kurjēru un pasta sūtījumu paustās informācijas izplatīšanās ātrums. Sākot ar 15. gadsimta vidu, bet it īpaši 16. gadsimta gaitā grāmatu iespiešana kļuva par būtiski svarīgu priekšnosacījumu svarīgu teorētisku jautājumu detalizētai un niansētai iztirzāšanai, vienotas nostājas izstrādāšanā. Bez proklamācijām, ko dažu nedēļu vai pat dienu laikā tūkstošos eksemplāru varēja izplatīt plašās teritorijās reformācija nebūtu bijusi iespējama vai arī tā pieredzētu tādu pašu sakāvi kā husitu kustība gadsimtu agrāk. Taču Eiropas garīgās dzīves dažādu tendenču mijiedarbība ļoti skaidri bija izpaudusies jau pirms grāmatu iespiešanas. Konstances koncila laikā grēksūdzes pieņēma 12 valodās. Dažādu rokrakstu kopēšana un pārrakstīšana guva ļoti plašus mērogus. Rietumeiropas humānistu literatūra latīņu valodā kā Jauno laiku domāšanas un garīgās dzīves pirmā plašā izpausme.
Arī tai Rietumeiropas daļai, kas neietilpst Vidusjūras kultūras areālā, tajā skaitā Latvijai, daudzas garīgā tradīcijas garīgās tradīcijas ir ar kontinuitāti kopš pirmskristietības laikiem. Dažas no tām pastāv jau kopš akmens laikmeta. Tomēr jāatzīst, ka Ziemeļeiropas mednieku tautām daudzi kultūras tradīciju elementi laikmetos, kas bijuši pirms mūsu ēras, ir bijuši tuvāki ar Ziemeļāzijas mednieku nekā ar Vidusjūras areāla zemkopju tautām. Pēdējos gadu tūkstošos gandrīz visām Rietumeiropas tautām, kuru saimnieciskajā dzīvē dominējusi lauksaimniecība, ļoti svarīgas ir arkla zemkopju tradīcijas - turēšanās pie tēvu zemes, rūpes par tās saglabāšanu, iekopšanu un skaistumu. Atšķirībā no nomadiem, kuriem nav raksturīga turēšanās pie zemes gabala ar stabilām robežām, jo par savu potenciālo ieguvumu viņi uzskata gandrīz vai visu pasauli, ja tikai pietiktu spēka to iekarot, zemkopjiem ir raksturīga mantotās vai citādi iegūtās zemes izkopšana, lai nākamajām paaudzēm to varētu atstāt auglīgāku un ražīgāku. Protams, šāda psiholoģija nostiprinājās it īpaši tur, kur lauksaimniecība bija pāraugusi līduma zemkopības līmeni, jo konsekventa līduma zemkopība dažos aspektos ir it kā palēnināta nomadu saimniekošana. Eiropas zemkopju kultūras tradīcijās neiekļāvās Senās Romas latifundijas, ko apstrādāja ar vergu darbu, jo šāda saimniekošana noplicināja augsni un zemes kopējiem nedeva iespēju izaudzināt pilnvērtīgu jauno paaudzi.
Zemkopim ir raksturīgas rūpes nevien par dzīvojamās telpas, bet arī par tuvākās un tālākās apkārtnes sakoptību un skaistumu. Eiropas, it īpaši Eiropas zemnieku kultūrai raksturīga ir suņa gaļas izslēgšana no ikdienas uztura. Suņa gaļu tāpat kā cūkas gaļu par nešķīstu uzskata daudzas Vidējo Austrumu tautas, kas apdzīvo sausas stepes un tuksnešus, kur ļoti trūkst malkas un kur galvenais kurināmais ir kizjaks - izkaltuši lopu mēsli. Tur aizliegumu lietot uzturā suņa un cūkas gaļu viegli var izskaidrot ar higiēnas prasībām, jo cūkas un suņi ir visēdāji, kuru gaļas lietošana nepietiekami izvārītā vai izceptā veidā viegli var kļūt par trihinelozes vai citu parazītisku tārpu invāzijas avotu. Taču tur, kur malkas pietiek, parazītisko tārpu invāzijas briesmas krasi samazinās. Tādēļ tiklab Eiropā, kā Ķīnā cūkas gaļa ir ļoti iecienīta pārtika. Taču ķīnieši pārtikā labprāt lieto suņu gaļu, bet eiropieši nē.
Ziemeļeiropā, kur galvenais arkla vilcējs ir bijis zirgs, zemnieki pārtikai labprāt nelietoja arī zirga gaļu, taču Dienvideiropā, kur galvenais vilcējspēks ir vērsis, zirgu un ēzeļu gaļu, it īpaši desās lieto labprāt, kaut arī ne tik plaši kā Āzijas klejotāju tautas, kurām zirgs līdzās aitai dažkārt ir nozīmīgākais gaļas lops.
Par dominējošo ģimenes formu miera laikos eiropiešiem kļuvusi monogamija. Tas ir viegli izskaidrojams, jo ar tradicionālo arkla zemkopību viens vīrietis mērenajā joslā varēja uzturēt un uzaudzināt tikai vienas sievietes bērnus. Kalendārs un vairums svētku Eiropas zemkopju tautām, kuru saimniecisko dzīvi un labklājību nosaka darbi, kas saistīti ar gada laiku maiņu, ir atkarīgi no saules, kamēr klejotāju lopkopju tautām, kurām, ja vien pietiek ganību, labklājības svarīgākais avots ir lopu baru vairošanās un līdz ar to galvenais spīdeklis, pēc kā aprēķināt laiku, ir mēness.
Tomēr nav pamata runāt par Rietumeiropu viduslaikos tikai kā par zemnieku sabiedrību. Iedzīvotāju pamatnodarbošanās visās Eiropas jūru, lielo upju un ezeru piekrastēs bijusi zvejniecība. Alpos, Karpatos, Pireneju kalnos, daudzos Skandināvijas novados daudz svarīgāka par zemes apstrādāšanu bijusi lopkopība, turklāt daudzos gadījumos vasarās aizejot pat uz vairākiem mēnešiem no pastāvīgajām dzīves vietām uz kalnu ganībām. Līdz ar metalurģijas attīstību daudzos Viduseiropas kalnu rajonos par svarīgām profesijām kļuva kalnraču un ogļdeģu, kā arī kalēju darbs. Specifiskas profesijas bija sudraba kausēšana, vara, alvas un svina iegūšana, jo bieži deva lielus, taču īslaicīgus un nestabilus ienākumus. Ikvienai no augšminētajām profesijām bija savas kultūras tradīcijas, sava folklora un savs specifisks dzīvesveids. Sākot ar 11. gadsimtu visā Rietumeiropā veidojas pilsētas un pilsētu kultūra.
Sengrieķu kultūras iespaidu nepastarpināta pārņemšana Eiropas pārējā daļā noritējusi vairākos cēlienos. Sākusies Senajā Romā 3. - 1.g.s.p.m.ē., tā īpaši plašu vērienu ieguva Romas augstāko valsts darbinieku izglītībā. Romas impērijas austrumdaļā - Grieķijā, Mazāzijā, Sīrijā, Palestīnā, Ēģiptē un citās Vidusjūras baseina austrumu piekrastēs latīņu valoda nekad nav guvusi lielu ietekmi. Te sengrieķu valoda saglabāja valdošās pozīcijas gandrīz visās sfērās. Romas impērijas rietumos situācija bija sarežģītāka. Valsts dzīve te noritēja galvenokārt latīniski, bet kultūras dzīve tiklab latīņu, kā arī grieķu valodā. Grieķu valoda arī Romas impērijas rietumdaļā dominēja zinātnē, it īpaši filozofijā. Lai gan, pateicoties M.T. Cicerona un Lukrēcija Kāra darbiem, latīņu valoda jau 1. gadsimtā pirms mūsu ēras bija pietiekami attīstīta, lai tajā varētu izteikt ļoti smalkas domu nianses, bez abiem jau pieminētajiem izcilajiem domātājiem līdzīgā teorētiskā līmenī vēl tikai L.A. Seneka savus filozofiskos darbus rakstījis latīniski. Lielais vairums romiešu, tajā skaitā arī Romas imperators Marks Aurēlijs savus filozofiskos sacerējumus rakstījis grieķiski. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos, aptuveni mūsu ēras trešajā gadsimtā, grieķu un latīņu valodu konkurence beidzās ar latīņu valodas uzvaru. Tas notika galvenokārt tādēļ, ka valsts dokumenti Rietumromā tika rakstīti galvenokārt latīņu valodā un Romas rietumdaļas zemāko līmeņu valsts iestāžu darbiniekiem sengrieķu valodas laba prašana nebija obligāta.
Agrajos viduslaikos Rietumeiropā bija ļoti maz sengrieķu valodas pratēju. Kaut cik nozīmīgs to skaits bija tikai Īrijas klosteros, bet pēc tam, kad normaņi bija izpostījuši un izlaupījuši nozīmīgākos Īrijas centrus, tikai atsevišķi grieķu valodas pratēji atrada darbu un iztiku Karolingu dinastijas franku karaļu dienestā. Pārējie pameta zinātni vai nomira badā, nesagatavojuši sev pilnvērtīgu maiņu. Sengrieķu valodā sacerētu filozofijas tekstu tulkošana latīniski bija nopietna problēma arī karolingu pārvaldītajai franku lielvalstij. Klasiskajos viduslaikos sengrieķu valodas pratēji Rietumeiropā varēja nokļūt no Bizantijas impērijas, taču viņiem tur praktiski nebija ko darīt, jo Eiropas diplomātija, cik tās tad bija, kā arī katoļu baznīca sakarus Eiropas mērogā uzturēja latīņu valodā. Līdztekus latīņu valodai dažās Rietumeiropas daļās tirgotājiem, bet retāk zinātniekiem lielākas vai mazākas sazināšanās iespējas bija arābu un ebreju valodā. Sengrieķu valoda Eiropas mērogā tad praktiski nefunkcionēja.
Viduslaiku beigās grieķu valodas pratēji un līdz ar viņiem daudzi sengrieķu kultūras elementi pastiprināti ieplūda pēc Konstantinopoles krišanas turku rokās 1453. gadā, sākotnēji visvairāk Itālijā. 15. un 16. gadsimtu mijā daži labi sengrieķu valodas pratēji bija Anglijā, Francijā un valstīs, kas atradās tagadējās Vācijas rietumdaļā 16. gadsimtā tā noritēja diezgan aktīvi. Rietumeiropā 16. gadsimtā bija īpašs nosaukums - trīsvalodnieki, ar ko apzīmēja latīņu, sengrieķu un senebreju valodu pratējus. Centralizēto valstu valdnieki, 16. gadsimtā, cenšoties mazināt latinizētās katoļu baznīcas ietekmi savās valstīs, veicināja sengrieķu valodas izplatīšanos. Svarīga loma humānistiskās kultūras izplatīšanai bija Francijas karaļa Fransuā I 1529. gadā nodibinātajai karaliskajai trīsvalodu kolēdžai, ko drīz pārdēvēja par Francijas kolēdžu. Vācijā humānisms un sengrieķu valodas prasme sekmīgi izplatījās tikai 15. gadsimta pirmajos gadu desmitos, bet vēlāk reformācijas un reliģisko karu rezultātā gandrīz pilnīgi apsīka. Vācijā dažkārt runā par Otro renesansi, 18. gadsimtā, kas saistīta ar Vinkelmana, J.V. Gētes un Helderlina darbību.
Latīņu kultūras un ar latīņu kultūru pastarpinātas sengrieķu kultūras pārņemšana Rietumeiropā viduslaikos ilgi pēc latīniskās Romas impērijas sabrukuma noritēja vairākos cēlienos. Pirmais nozīmīgais antīkās kultūras mantojuma pārņemšanas periods bija tā saucamajā Karolingu renesanses laikā 8. gadsimtā un 9. gadsimta sākumā. Šajā laikā dažos franku valsts centros saglabājās elementāra prasme lasīt un ļoti sliktā stilā arī rakstīt latīņu valodā. Turpmākajos gadsimtos lasītprasme tika kultivēta klosteros un latīņu valoda, ko lietoja arī dievkalpojumos, kļuva par vienu no Rietumeiropas garīgās dzīves vienotāju elementiem.
Nākamais antīkās kultūras aktīvas pārņemšanas laikmets bija viduslaiku universitāšu attīstības un sholastiskās filozofijas uzplaukuma laiks 12., bet it īpaši 13. un 14. gadsimtos. Tad izglītoto ļaužu aprindās latiņu valoda tās viduslaiku formā bija jau labi apgūta. To prata visos nozīmīgākajos baznīcas iestāžu centros un universitātēs. Iespēja iegūt izglītību daudzās Eiropas zemju universitātēs, ja vien ir apgūta latīņu valoda un Romas pāvestu sarakstīšanās ar katoļu baznīcas augstākajiem vadītājiem, nosūtot viņiem vienādus norādījumus un saskaņojot ar viņiem baznīcas svarīgākās akcijas, bez šaubām, veicināja Rietumeiropas garīgās dzīves vienības rašanos un saglabāšanos.
Dažu sengrieķu filozofu, it īpaši Aristoteļa darbus izglītotākie Rietumeiropas teologi un arī citu kārtu piederīgie sāka apgūt sākot ar 12. gadsimtu. Sengrieķu valoda Rietumeiropā tad praktiski nebija zināma. Aristoteļa darbus lasīja gandrīz tikai latīņu valodā, turklāt teksti uz latīņu valodu no grieķu oriģināliem parasti nebija tulkoti tieši, bet biežāk ar arābu vai ebreju valodu starpniecību. Sākot ar 14. gadsimtu un arī turpmākajos gadsimtos labākajās Eiropas skolās latīņu valodu mācīja ne vairs pēc viduslaiku avotiem, bet gan no Senās Romas labāko literātu un filozofu sacerējumiem. 15. un 16. gadsimtā Eiropā izveidojās specifiska humānistu kultūra latīņu valodā. Šajā laikā nevienā atsevišķi ņemtā Rietumeiropas zemē humanitārā kultūra vēl nebija tik stipra, lai to varētu attīstīt atsevišķi ikvienas valsts mērogā.
Latīņu valodas loma Eiropas kultūras vienības izveidošanā sevišķi liela bija līdz tam laikam, kad sāka veidoties vērā ņemami literatūras sacerējumi Eiropas tautu valodās. Itāļu valodā nozīmīgi sacerējumi radās jau 14. gadsimtā, bet citās Rietumeiropas valodās, ja neskaita epizodiskos Čosera un F. Vijona literāros darbus, par sistemātisku literatūras dzīvi var runāt sākot ar 16. gadsimtu. Protams tad, kad Rietumeiropā izveidojās centralizētas monarhijas un bija sevi pieteikusi arī reformācijas kustība un citas ar reliģiju saistītas mācības, valstu valdītāji centās mazināt nekontrolētus garīgus iespaidus uz saviem pavalstniekiem. Tikpat maz šādus iespaidus uz savu draudžu locekļiem vēlējās katoļu baznīcas un reformatoru baznīcu vadītāji. Tādēļ humānistu literatūrai latīņu valodā uzplaukums nebija ilgs.
Eiropas kristīgā inkvizīcija bija viens no domu disciplīnas un precīzu formulējumu veidotājiem. Inkvizīcijas galvenais uzdevums bija pasargāt no konkurences katoļu baznīcas garīgo ietekmi. Tādēļ inkvizīcija vērsās ne tikai pret citām reliģijām, bet arī pret tautas gudrību - tautas pieredzi dziedniecībā, dažādām etnogrāfiskām tradīcijām, folkloru, arī pret brīvdomību. Inkvizīcijas galvenais mērķis bija nepieļaut novirzes no Romas pāvesta paustajām ortodoksālajām mācībām, kas varētu rasties baznīcas perifērijā. Cīņai par to, lai ne tikai reliģiskajos tekstos, bet arī to interpretācijās nebūtu pat vismazāko noviržu no baznīcas virsotnēs pieņemtajiem standartiem, rezultāts bija oficiālās garīgās dzīves augsta unifikācijas pakāpe. Šo centienu blakus rezultāts bija liela vienveidība svarīgāko jēdzienu un terminu interpretācijā, daudzas diskusijas par to, kā izprast to vai citu reliģisko tekstu frāzi.
Vēstures gaitā visas Eiropas vai visas Rietumeiropas teritorijā nekad nav varējusi izveidoties viena politiska vara. Vienotas valsts varas nodibināšanos Eiropā kavējuši vairāki faktori. Daudzās jūras un jūras līči sadala Eiropas kontinentu daudzās pussalās un salās. Savukārt kontinenta sauszemē tikai nelielu daļu ieņem līdzenumi, ko karaspēkam viegli pārstaigāt, bet līdzenumus citu no cita šķir kalnu grēdas, kuras tikai pēdējā gadsimtā iespējams viegli šķērsot jebkurā gadalaikā. Turklāt lielāko daļu līdzenumu šķērso platas upes. Daudzi no līdzenumiem ilgstoši bijuši aizauguši ar biezu, lielam karaspēkam grūti šķērsojamu mežu.
Kaut gan tirdzniecības sakari Eiropā rosīgi darbojušies daudzu gadsimtu gaitā, neviens no tirdzniecības ceļiem nav bijis tāds, ka tā pārvaldītājam būtu bijis iespējams diktēt savus noteikumus plašām teritorijām, jo nevienai Eiropas zemei nav monopola uz kāda citiem vitāli svarīga izrakteņa, kultūrauga vai amatnieka izstrādājuma veidu. Katram tirdzniecības ceļam ir daudz konkurējošo ceļu. Aptuveni tos pašus kultūraugus un mājdzīvniekus audzē daudzās zemēs. Amatniecības izstrādājumi gan bieži ir bijuši ar dažādu kvalitāti un izskatu, taču to atšķirība gandrīz nekad nav bijusi nepārvarama. Tirdzniecība un rajonu specializēšanās Eiropā ir pastāvējusi vienmēr, bet izveidot monopolu uz Eiropas izstrādājumiem vienmēr ir bijis tik grūti, ka pat ļoti spēcīgiem valdniekiem nodibināt kontroli pār kādu Eiropas ražojumu vienmēr ir bijis tik grūti, ka pat uz īsu laiku to parasti nav bijis iespējams izveidot plašākā mērogā kā vienā valstī.
Rietumeiropu apdzīvojošo lielāko tautu valodas gan ir attāli radniecīgas savā starpā un filologi tajās spēj saskatīt daudz kopīgu iezīmju taču tās visas ir pietiekami atšķirīgas, lai dažādu tautu vienkāršajiem cilvēkiem bez īpašas valodu mācīšanās nebūtu iesējams savstarpēji sazināties. Neviena atsevišķi ņemta Rietumeiropas tauta nav tik liela pēc skaita vai tik varena saimnieciskā ziņā, ka tās valdošās aprindas varētu uzspiest savu gribu citām tautām. Turklāt Rietumeiropā mīt liels skaits nelielu, savstarpēji lielākoties neradniecīgu tautu, kas nebūt neilgojas nokļūt lielu impēriju sastāvā.
Rietumeiropā daudzu gadsimtu gaitā dominējošais garīgais spēks - katoļu baznīca - ir sistemātiski pūlējusies, lai tai līdzās neatrastos kāds viens ietekmīgs politiskās varas centrs, kas būtu spējīgs vai vismaz vēlētos nozīmīgākos cilvēku idejiskās ietekmēšanas līdzekļus pakļaut sev, bet gan lai cita citai līdzās pastāvētu daudzas savstarpēji neatkarīgas valstis, kas ķildotos savā starpā un meklētu šķīrējtiesnesi daudzo konfliktu noregulēšanai. Tas ir bijis viens no cēloņiem, kādēļ pāvesta vara vairākkārt ir nonākusi asos un ilgstošos konfliktos ar daudzu Eiropas valstu valdniekiem. Ja neskaita pāvesta ķildu 14. gadsimta sākumā ar vareno Francijas valdnieku Filipu IV Skaisto, kurš izrādījās stiprāks un pāvesta varas centru uz daudziem gadu desmitiem pārcēla no Romas uz Avinjonu, baznīcas vara līdz pat 16. gadsimtam, kad daudzās Eiropas zemēs notika reformācija, vairumā gadījumu guva pārsvaru. Protams, baznīcas un laicīgo valdnieku ķildām bija arī citi cēloņi. Visbiežāk strīdi bija par attiecīgajā zemē savāktajām baznīcas nodevām, proti, par to naudas daudzumu, ko atsevišķo zemju baznīcas drīkstēja sūtīt uz Romu.
Kaut gan katoļu baznīca viduslaikos centās, lai laicīgā vara būtu sadalīta un valstīs nebūtu spēcīgu valdnieku, pēc ilgstošiem kariem tā neilgojās. Baznīca daudzkārt bija pieredzējusi, ka karos izpostīto novadu iedzīvotāji nespēj samaksāt baznīcas nodevas. Karu izraisītā posta apstākļos nereti izplatījās dažādas ķecerīgas mācības. Lieli kari starp lielām Rietumeiropas valstīm, piemēram Simtgadu karš, uz daudziem gadiem pārtrauca šo zemju iedzīvotāju piedalīšanos Krusta karos un finansiālu atbalstu tiem, bet Krusta kari bija svarīgs baznīcas ietekmes stiprināšanas un saglabāšanas līdzeklis.
Cita Rietumeiropas politiskā īpatnība ir tāda, ka tās ietvaros politiskais absolūtisms un pēdējo gadsimtu laikā arī totalitārisms spējis pastāvēt tikai relatīvi neilgu laiku. Arī absolūtajās monarhijās Eiropas karaļi neieguva tādu varu pār saviem pavalstniekiem kā, piemēram, turku sultāns. Eiropas karaļi absolūtisma periodā varēja likt nogalināt ikvienu savu pavalstnieku, arī visaugstākos valsts aristokrātus un valsts pārvaldes darbiniekus. Taču ilgākā laika sprīdī arī absolūtajiem karaļiem bija jārēķinās ar aristokrātu privilēģijām un ar kristīgās baznīcas tradīcijām. Tiem, kas to negribēja darīt, bija daudz sarežģījumu. Reformācijas laikā 16. gadsimtā Anglijas un Svētās Romas impērijas monarhi ir jaukušies arī reliģiskā kulta lietās. Taču šāda jaukšanās Eiropai nebūt nav raksturīga. Tā bija piedeva attiecīgo monarhu politiskajām akcijām un, manuprāt, drīzāk jāuzskata par izņēmumu nekā par normu. Ideju un reliģisko kultu nošķirtība no administratīvās varas kā Rietumeiropas sabiedrības specifika iet cauri daudziem gadsimtiem. Eiropas valstīs salīdzinājumā ar citiem kontinentiem, it īpaši Āziju, daudz biežāk ir sastopama konstitucionālā un parlamentārā monarhija.
Republika kā politiskās varas forma Rietumeiropā bijusi sastopama biežāk nekā citos kultūras reģionos. Viduslaikos republiku arī Eiropā bija maz. Nozīmīgākās republikas tad bija Itālijas pilsētas, jo to tirgotāju un finansistu aprindas tad nevēlējās pakļauties kādam kronētam valdniekam, kuru godkārība mudinātu karot un karu izdevumus segt no nodokļiem tirgotājiem. No visām Itālijas pilsētu republikām republikānisko valsts formu visā viduslaiku vēsturē saglabāja tikai Venēcija. Visās pārējās Itālijas pilsētu republikās varu sagrāba kāds enerģisks karavadonis vai cits ietekmīgs cilvēks, vai arī tās iekļāva savā sastāvā kāda stiprāka kaimiņvalsts. Tirgotāju republikas bija arī vairākas Hanzas savienības pilsētas Ziemeļvācijā, kas vēlāk laika gaitā kļuva par brīvpilsētām. Neilgu laiku 15. gadsimtā savdabīga tirgoņu republika izveidojās arī Austrumeiropā - Novgorodā, taču drīz to sagrāva Maskavas kņazi. Republikānisku pārvaldi (altingu) pieņēma Islandes zvejnieki. Pēc atbrīvošanās no Habsburgu monarhijas varas arī kalnu gani Šveices Alpos atsevišķo ieleju pārvaldīšanai radīja republikāniskus kantonus. Laika gaitā Eiropā radās arī jaunas republikas, piemēram Nīderlandes savienība 16. gadsimta beigās, Taču būtu grūti apgalvot, ka republiku skaits ir nemitīgi pieaudzis, jo daudzas Itālijas un arī Hanzas savienības pilsētu valstis nedzīvoja ilgu mūžu. Tikai pēc tam, kad bija izveidojušās Amerikas Savienotās valstis un pēc Lielās franču revolūcijas Eiropā republikāniskā valsts pārvalde ieguva ilgstošu un stabilu pastāvēšanu, kas varēja ilgt daudzus gadus. Republikāniskā valsts forma Eiropā par dominējošo kļuva tikai 20. gadsimtā.
Viena no Rietumeiropas garīgās dzīves savdabības izpausmēm Jaunajos laikos bija tāda, ka, sākot ar 17. gadsimtu filozofija te balstās nevis uz kādas izcilas personas vai sakrāla teksta autoritāti, bet visiem atzinumiem tajā tiek meklēts pamatojums pieredzē vai cilvēka prātā. Senajā Grieķijā, Romā, viduslaiku un renesanses laika Rietumeiropā jautājums par patiesības kritērijiem nebija izstrādāts tāpat kā citos pasaules reģionos, kur pastāvēja filozofija - Ķīnā un Indijā. Empīriskās un racionālistiskās izziņas metodes izstrādāšana Rietumeiropā 17. un 18. gadsimtā pavēra ceļu jauniem atklājumiem zinātnē.
Eiropas Jauno laiku filozofija bija cieši saistīta ar sabiedrības praktisko dzīvi un ar eksperimentālajām zinātnēm. Līdzās visām pārējām empīriskās izziņas priekšrocībām salīdzinājumā ar dogmatisko sholastiku bija tā, ka tā deva argumentus, lai varētu atteikties no tradicionālajiem aizspriedumiem. Savukārt racionālistiskā izziņa deva argumentētu iespēju atteikties no ticības brīnumiem. Turpmākajos gadsimtos līdzās Jauno laiku filozofijai lielu ietekmi guva apgaismība. 17. gadsimta beigās Anglijā, bet 18. gadsimtā Francijā un 18. gadsimta beigās Vācijā kā arī daudzās citās zemēs tā bija iedarbīgs novecojušo dogmu apkarošanas līdzeklis. Savukārt romantisms, kas Rietumeiropas dažās valstīs guva plašu izplatību 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos, dažā ziņā bija arī reakcija pret prāta un progresa pārspīlētām pretenzijām.
Humānisms plašā nozīmē bija specifiska Jauno laiku Rietumeiropas garīga parādība. Tas apliecināja optimistiski orientētas sabiedrības tieksmi parādīt un apliecināt veselam, normāli attīstītam un pietiekami izglītotam cilvēkam tipisko, raksturīgo, balstoties uz visu iepriekšējo vēstures laikmetu pieredzi un labākajiem sasniegumiem individuālā cilvēka attiecībās pret sabiedrību, cilvēku savstarpējās attiecībās un kultūrā. Tas tiecās cilvēkā atklāt, noskaidrot un attīstīt viņa labākās spējas, tās cilvēka īpašības, kas ved uz veselīgu attīstību nevis perversitātes, kā tas dažkārt notiek 20. gadsimta kultūrā un mākslā.
