Latvijas kultūras vietējie elementi
Latviešu tautai ir specifiska, un kā ikvienai tautai unikāla vēsturiskā pieredze. Latviešu tautas garīgais mantojums balstās gan uz baltu, gan somugru tautu gadu tūkstošos veidoto folkloru un etnogrāfiskajām parašām, kā arī uz gadsimtiem ilgo pieredzi saskarsmē ar citām tautām. Ar tuvākām vai tālākām kaimiņu tautām latvieši vēstures gaitā saskārušies gan kā ar partneriem saimnieciskos un kultūras kontaktos, gan kā ar iekarotājiem, okupantiem, paverdzinātājiem un apspiedējiem, gan arī kā ar noziedzniekiem, klaidoņiem un ubagiem. Latviešu ilgstošā atrašanās Rietumeiropas un Austrumeiropas, Ziemeļeiropas un Viduseiropas iespaidu saskares vietā, aizgūstot un savos specifiskajos apstākļos tālāk attīstot vai modificējot, pielāgojot vietējiem apstākļiem katolicisma, pareizticības, luterānisma, monarhisma, republikānisma, totalitārisma un demokrātisma, apgaismības, romantisma un daudzus citus iespaidus, devusi iespēju izveidot oriģinālu pasaules uztveri un notikumu vērtēšanas kritēriju sistēmu.
Līdz 19. gadsimta vidum lielākā daļa politisko un reliģisko konfrontāciju Latvijā, ja neskaitām tiešas karotāju varmācības pret mierīgajiem iedzīvotājiem un latviešu iesaistīšanu svešzemnieku armijās, bija risinājušās galvenokārt nelatviešu valdošo kārtu ietvaros, piesaistot kā aktīvus līdzdalībniekus tikai nelielu latviešu sabiedrības daļu, un bija palikušas bez nopietnas rezonanses latviešu tautā. Idejiskās un administratīvās cīņas 19. un 20. gadsimtā Latvijas teritorijā par to, vai antīkās kultūras tradīcijas te tiks pārmantotas ar Senās Romas vai arī ar Bizantijas starpniecību, proti, vai tās tiks uzņemtas Rietumeiropas vai Austrumeiropas kultūru kontekstā, lielā mērā noteikušas šā perioda sabiedrības dzīves un kultūras norišu saturu pēdējos gadsimtos. Tradicionālais ģeometriskais ornaments, kas dominē no Latvijas līdz Ziemeļukrainai, lielā mērā ir aušanas tradīciju nosacīts. Tur, kur apģērba gatavošanā ādas kā materiāls dominēja pār liniem, ģeometrisko ornamentu velti meklēt.
Vēsturiskās attīstības īpatnības Latvijā ir arī tādas, ka varmācīgi ievestā un uzspiestā kristietība gadsimtiem ilgi bija palikusi kā svešķermenis latviešu tautas apziņā. Relatīvi vāja kristīgās reliģijas un kristīgo konfesiju ietekme uz tautas apziņu līdz pat 18. un 19. gadsimtam, salīdzinājumā tiklab ar tradicionālās folkloras, kā arī ar modernās nekristīgās civilizācijas un zinātnes ietekmi, veicinājusi folkloras un nestandarta domāšanas saglabāšanos un attīstību. Tradicionālais zemnieku un zvejnieku darba tikums un dzīves veids nodrošinājis augstu tautas ētisko līmeni arī bez tās vai citas reliģiskās konfesijas līdzdalības. Daudzo karu demoralizējošā ietekme uz latviešu sabiedrību laikā no 16. līdz 20. gadsimtam kara postījumu, laupīšanu un militārpersonu patvaļas dēļ nav noliedzama, taču nedaudzu gadu vai, ilgākais, dažu paaudžu dzīves laikā tradicionālās tautas garīgās vērtības allaž reģenerējušās.
Latviešu kultūras attīstība Latvijā pēdējo piecu, bet dažā ziņā pat vairāk nekā septiņu gadsimtu gaitā notikusi atrodoties saskarē ar minoritāšu kultūru. Visvairāk saskares latviešiem vēstures gaitā bijis ar vāciešiem, kas turklāt ilgi bijis valdošais slānis lielākajā daļā Latvijas novadu. Vācu amatnieku, studentu un zinātnieku tradīciju ietekme uz latviešu amatnieku, uzņēmēju un izglītoto aprindu (skolotāju, ārstu, zinātnieku, mūziķu utt.) tradīciju veidošanos ir bijusi diezgan stipra, sevišķi pilsētās, taču risinājies arī pretējs process - dažu ieceļojušo vācu iedzīvotāju slāņu pārlatviskošana. Kaimiņu tautu - lietuviešu un igauņu, un nevācu minoritāšu - poļu, ebreju, krievu, čigānu utt. iespaidi uz Latvijas ekonomiskajiem, politiskajiem un kultūras procesiem Latvijā bijuši vājāki un īslaicīgāki nekā vācu iespaidi. Sava nozīme bijusi arī tiem, taču tie galvenokārt bija iespaidi pa horizontāli - to nesēji izglītības un kultūras līmeņa ziņā parasti neatradās augstāk par latviešu caurmēra līmeni un bieži vien bija zem tā. Baltijas vācieši, protams, ne jau visi, bet tikai viņu izglītotākā un kulturālākā daļa dažā ziņā bija Rietumeiropas kultūras sasniegumu kolportieri Latvijā. Tas piešķīra viņu darbībai lielāku ietekmi. Mazākā mērā dažas kultūras kolportieru tradīcijas veikuši arī daži izglītotie poļi Latgalē. Šī atsevišķo minoritāšu pārstāvju Latvijā importētā Rietumeiropas kultūra kopumā vai vismaz dažos aspektos bija augstāka par Latvijā tradicionālo.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem latviešu tautas raksturā ilgstošās svešzemnieku kundzības un nacionālās apspiestības rezultātā jāmin neizkoptā latviešu mantīgo un valdošo aprindu kultūra. Tās aprindas, kas nebrīvības gadsimtos būtu varējušas apgūt augstu kultūras līmeni un ieaudzināt to savos bērnos, kas materiālā un garīgā aspektā būtu pietiekoši neatkarīgas, lai varētu suverēni spriest, latviešu tautā nevarēja izveidoties vai jau agrīnā attīstības stadijā tika iznīcinātas. Sevišķi konsekventi svešzemju kaklakungi to darījuši 20. gadsimtā. Gara aristokrātijas un augstas kultūras tradīciju trūkuma sekas ir vāja pretdarbība alkoholisma, narkotisko vielu un dažādu citu sabiedrisku netikumu ietekmei. Kā negatīva iezīme jāmin arī gausā atbrīvošanās no minoritātes un pakļautas tautas apziņas, nepietiekoša apņēmība cīņā par savas tautas interesēm.
Daudziem mūsdienu Latvijas valdošo aprindu pārstāvjiem piemīt sulaiņu apziņa un parveniju attieksme pret pasauli - tieksme pēc greznām automašīnām, dārgām savrupmājām, trokšņainas uzdzīves. Tas nav nekas specifiski Latvijai raksturīgs. Citu tautu valdošo aprindu dzīvesveida atdarinājumi Latvijas parveniju uzvedībā ir tikpat parasti kā citu Eiropas zemju iznireļiem un arī Āfrikas valstu valdošo aprindu pirmajai paaudzei pēc neatkarības atgūšanas. Tā ir bagātībā nonākušu sabiedrības padibeņu pārkompensācija, uzkalpojušos sulaiņu pašapliecināšanās tādos apstākļos, kad viņi savās dvēselēs ir palikuši salašņas vai sulaiņi un viņiem nav nekā cita, uz ko viņi varētu balstīt savu pašapziņu, kā vienīgi vara un nauda.
Latviešu vidū izplatīti arī vairāki citi netikumi, kas raksturīgi jaunām sabiedrībām pēc koloniālisma jūga nokratīšanas: relatīvi maz attīstīta valstiskuma apziņa, stipra tieksme būt opozīcijā un nemākulība, nevēlēšanās stratēģiski domāt vairākus gadus un jo vairāk dažus gadu desmitus uz priekšu, ja iznācis nonākt valsts vadībā. Joprojām saglabājusies spēja un tieksme cīnīties ne tikai par sev tuviem un svarīgiem, bet arī par tāliem, svešiem, iluzoriem un nevajadzīgiem mērķiem. Sākot ar 19. gadsimta vidu lielu stabilizējošu darbu latviešu tradicionālās kultūras izkopšanas, saglabāšanas un tālākās attīstības darbā veikuši profesionālie latviešu kultūras darbinieki. Izcila, varētu pat teikt, unikāla loma latviešu kultūras veidošanā un saglabāšanā ir bijusi dziesmu un deju svētkiem. Runājot par šodienu, jāņem vērā arī latviešu klasiskās literatūras, teātra, mūzikas, glezniecības, arhitektūras un citu mākslas nozaru ietekme uz mūsdienu latviešu tautas apziņu un pašapziņu, veicinot pacelšanos pāri vietēja rakstura problemātikai un tajā pašā laikā spējot Latvijas notikumos saskatīt pasaules mēroga nozīmīgumu.
