Mūsdienu Latvijā dominējošo ideju avoti un sastāvdaļas
Ikvienas tautas kultūrai vēl vairāk nekā ikviena atsevišķā cilvēka kultūrai tās tapšanas gaitā ir bijis bezgalīgs vai, pareizāk sakot, nenosakāmi liels skaits senāku un mazāk senu, spēcīgu vai vāju, būtisku un pārejošu vai epizodisku cēloņu, iespaidu un rosinājumu. Savukārt jebkurā savas attīstības līmenī kultūrai ir nenosakāmi daudz skaldņu un šķautņu. Šajā apcerējumā esmu pievērsis uzmanību trim nozīmīgākajiem mūsdienu Latvijas sabiedriskās apziņas mērogiem, ko dažā ziņā var uzskatīt arī par vispārīguma līmeņiem. Esmu centies tajos ietilpināt kultūras svarīgākās izpausmes. Pirmā līmenī iedalīti tradicionālie vietējie faktori Latvijas mērogā. Tiem varētu pieskaitīt arī atsevišķus aizguvumus no kaimiņtautām vai minoritātēm. Tos, kuriem nav bijis un nav plašākas izplatības un nozīmes ārpus Latvijas teritorijas. Te ietilpināti arī tādi vietējie faktori, kas nedarbojas vai nav darbojušies visas Latvijas mērogā, bet tikai kādā tās daļā vai novadā. Otrajā līmenī iztirzāti lielai daļai Eiropas kultūras areāla vai pat visai Eiropai jeb Rietumeiropai un Ziemeļamerikai raksturīgie faktori un, trešajā - visai cilvēcei piemītošie. Šāds iedalījums ir diezgan formāls. To var attiecināt gandrīz uz jebkuras tautas kultūras vēsturi. Taču tas dod iespēju sistematizēt vai vismaz grupēt plašu un neviendabīgu faktisko materiālu, iztiekot bez nepārkāpjamām robežām starp atsevišķajiem līmeņiem un faktoru grupām.
Trim šeit minētajiem Latvijā dominējošo ideju avotiem laika gaitā ir mainījusies nozīme un īpatsvars. Līdz aptuveni 18. gadsimtam Latvijā, it īpaši latviešu kultūrā dominēja pirmās līmeņa faktori - tie, kas bija radušies un izauguši uz vietas vai arī nesistemātiski aizgūti no kaimiņtautām un citu tautu atsevišķiem indivīdiem epizodisku kontaktu ceļā. Jautājums par to, cik spēcīga, dziļa un paliekoša bija vācu feodāļu politiskās kundzības un kristīgās baznīcas ietekme uz Latvijas pamatiedzīvotāju garīgo dzīvi no 13. līdz 17. gadsimtam var būt īpaša pētījuma priekšmets. Šajā apcerējumā minētais jautājums skarts tikai garāmejot, jo tiklab feodāļu politiskās un ekonomiskās kundzības uzturēšanas līdzekļi, kā arī kristīgās baznīcas paņēmieni garīgās autoritātes uzturēšanai visai maz palīdzēja Latvijas latviešiem un lībiešiem iepazīt Rietumeiropas feodālās kultūras labākos sasniegumus - universitātes, filozofiju, medicīnu, daiļliteratūru. Tikpat maz tie palīdzējuši paplašināt redzeslauku - iegūt uz pasauli plašāku skatījumu par lokālo viedokli, kas reti kad sniedzās pāri sava novada robežām. Tikpat maz tie palīdzējuši bagātināt valodu, kas līdz kristīgās baznīcas svarīgāko tekstu, it īpaši Bībeles pārtulkošanai 17. gadsimta beigās pamatos bija palikusi ikdienas sarunu un folkloras līmenī.
Atsevišķi ar kristīgajām konfesijām tieši nesaistīti Rietumeiropas kultūras elementu uzzibsnījumi Latvijā vērojami jau 16. un 17. gadsimtā un pat agrāk. Tie gan palika visai šaurās feodāļu un lielo pilsētu patriciešu aprindās un, iespaidiem pārtrūkstot, izgaisa gandrīz bez pēdām. Daži Rietumeiropas kultūras iespaidi gadsimtu gaitā, protams, nonāca saskarē arī ar plašākām latviešu un lībiešu aprindām. Tie bija nākuši no vairāku tautu skolotājiem, mācītājiem, dažādu Latvijā karojošu armiju virsniekiem un no tirgotājiem. To rosināja arī atsevišķu reliģisko tekstu tulkojumi, latviešu karavīru un jūrnieku pieredze svešās zemēs un jūrās. Tomēr šo epizodisko rosinājumu ietekme pārtrūka ikviena nopietna sabiedriska satricinājuma rezultātā un parasti neatjaunojās. Laikā no 1558. gada, kad sākās Livonijas karš, līdz 1721. gadam, kad beidzās Ziemeļu karš, Latvija ar īsiem pārtraukumiem atradās kara darbības joslā vai arī pēc dzīves pilnīgas izpostīšanas centās atjaunot elementārus nosacījumus trūcīgai eksistēšanai. Tādiem garīgiem rosinājumiem no ārpuses, kas pārsniegtu elementāro līmeni te bija maz iespēju iesakņoties. Kultūra un sabiedriskā doma, tad varēja no jauna stabilizēties, balstoties galvenokārt uz tradīciju, turklāt pārsvarā uz vietējo tradīciju, jo citas, kas bija balstījušās uz ļoti šaurām aprindām vai atsevišķu cilvēku aktivitātēm, bija gājušas bojā.
Tikai pēc tam, kad bija jau radušās latviešu skolas un tika izdotas grāmatas latviešu valodā, kad latviski bija pārtulkoti vairāki nozīmīgi kristīgās reliģijas teksti, it īpaši Bībele, kad sāka iznākt kalendāri un pirmie populārzinātniskie izdevumi, ir pamats secināt, ka arvien lielāku ietekmi guvuši visai Rietumeiropai raksturīgie, tātad otrās grupas faktori. Visbeidzot, tie visas cilvēces kultūras iespaidi, kas Eiropas kultūras pamatfondā neietilpst, ja neskaitām atsevišķas izolētas epizodes, Latvijā nonāca un latviešu kultūru sāka vērā ņemami ietekmēt tikai sākot ar 20. gadsimtu.
