Nacionālās un pārnacionālās iezīmes kultūras izplatīšanās gaitā
19. gadsimta otrajā pusē, bet jo sevišķi 20. gadsimtā pasaules vēsturē arvien lielāku lomu ieguva pasaules mēroga jeb globālie procesi. Ekonomiskajā dzīve pasaules mērogā sāka veidoties drīz pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, kad pasaules apritē tika iesaistītas jūtu un okeānu piekrastes visos kontinentos. 17. gadsimtā ir jau pamats runāt par pasaules tirgu, kur gan netika iesaistītas no jūrām attālākās kontinentu teritorijas. Sakarus starp kontinentiem ievērojami paātrināja un paplašināja tvaikoņu satiksme un dzelzceļi, kas radās Pirmās tehniskās revolūcijas rezultātā 19. gadsimta pirmajā pusē, bet turpināja attīstīties arī nākamo paaudžu dzīves laikā. Rūpniecības attīstība ļoti paātrināja lielpilsētu veidošanos. Lielpilsētas vairumā gadījumu vairs nav lokāls veidojums, bet parasti uztur ekonomiskus un cita rakstura sakarus ar daudzām zemēm, arī ar tādām, kas atrodas citos kontinentos.
Lielpilsētu veidošanās Eiropā 19. gadsimtā un vēl jo vairāk 20. gadsimtā veda sev līdz vispārēju obligātu izglītību vismaz pamatizglītības līmenī, vispārējas vēlēšanu tiesības un viegli pieejamu masu informācijas līdzekļu attīstību, jo pretējā gadījumā sabiedrībai, kura dzīvo lielpilsētā, grūti izvairīties no smagiem sociāliem un politiskiem satricinājumiem. Vispārējās vēlēšanu tiesības savukārt radīja apstākļus, lai veidotos atklātas tiesas, tiesvedība bez spīdzināšanas un tiktu ievērota prasība, ka masu informācijas līdzekļiem un sākotnējās izglītības iestādēm jādarbojas dzimtajā valodā. Savukārt sabiedrības konsolidācija Eiropā pēc nacionālā principa veda pie atsevišķo nacionālo valstu savstarpējas sacensības un ikvienas lielvalsts centieniem palielināt savu ietekmi gan Eiropā, gan arī pasaules mērogā. Šīs sacensības loģisks turpinājums bija 1. un 2. Pasaules karš, kuros tika iesaistīti vairāku kontinentu materiālie un cilvēku resursi.
Globalizācijas procesi cilvēci pavadījuši visā tās pastāvēšanas laikā. Ir pamats uzskatīt, ka vērtību apmaiņa dažādu cilvēku grupu starpā noritējusi vienmēr. Agrīnajā cilvēces attīstības līmenī dominēja gēnu apmaiņa, jo senajiem cilvēkiem nebija nekā ko dot, kas būtu derīgs citai kopienai. Daudz vēlāk par dominējošo kļuva apmaiņa ar darba rezultātiem, galvenokārt ar materiālām vērtībām. Vēl daudz vēlāk un arī vēl tagad tikai sākumstadijā atrodas dažādu cilvēku grupu apmaiņa ar informāciju, idejām un citām garīgām vērtībām. Cilvēces vēsturē nav tāda brīža, kad globālie procesi nebūtu risinājušies nemaz. Tikai līdz pat 20. gadsimta vidum tie procesi, kas veicināja pasaules reģionu atšķirību pieaugumu (dzīves veidā, materiālās labklājības līmeņa ziņā), savstarpējo atsvešināšanos (reliģijā, vērtību sistēmā, emocijās) un norobežošanos (vairīšanos no kontaktiem), bija stiprāki, nekā tie, kas veicināja reģionu savstarpējo kontaktu pieaugumu un atšķirību mazināšanos. Vēl daudzveidīgāki bija tie procesi, kas veidoja norobežošanos un dažādu atšķirību veidošanās ikviena kultūras reģiona ietvaros. Tikai pēdējos gados ir pamats droši secināt, ka noteikti un konsekventi, bet dažkārt arī nekautrīgi un brutāli sākuši darboties globalizācijas procesi.
Mūsu dienās pasaules globalizācijas procesā dominē otrā fāze - visvairāk izplatīta ir apmaiņa ar materiālajām vērtībām. Šāda rakstura procesi pasaules mērogā sākuši risināties jau drīz pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem. Pasaules tirgus jūru un lielo upju krastos izvietotajām zemēm izveidojās 17. gadsimtā, tomēr tad ikviens no lielajiem reģioniem turpināja attīstīties gandrīz vienīgi savu iekšējo likumsakarību vadīts, ja neskaita atsevišķas šauras teritorijas - faktorijas un, ja neņem vērā atsevišķu vērtību - dārgmetālu, vergu darbaspēka un dažādu citiem mērķiem krātu bagātību izlaupīšanu. Starpkontinentālā tirdzniecība sākotnēji skāra samērā šauru preču sortimentu - garšvielas, krāsvielas, tekstilizstrādājumus, zvērādas, vergus. 18. gadsimtā krasi pieauga plantāciju un raktuvju produkcijas - tabakas, cukura, kafijas, alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu tirdzniecība pasaules mērogā.
Intensīva politiska saskare starp dažādu kontinentu vai pasaules reģionu zemēm sākās jau 16. gadsimtā, bet plašus apmērus pieņēma 18. gadsimtā, kad veidojās vairāku Eiropas valstu koloniālās impērijas. 18. gadsimta pēdējā trešdaļā un 19. gadsimta pirmajā pusē attīstītākajās zemēs norisinājās Pirmā tehniskā revolūcija. Tā sākās tekstilrūpniecībā, bet tās galvenais enerģijas avots bija tvaika dzinējs. Vienota informācijas sistēma pasaules mērogā izveidojās 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar telegrāfa līniju attīstību. Visas šīs izmaiņas diezgan maz ietekmēja plašo sabiedrības aprindu reliģiju, audzināšanas tradīcijas un vērtību kritērijus Rietumeiropā, bet vēl mazāk - ārpus tās. Tiesa, 19. gadsimta otrajā pusē un beigās, kad noritēja jauns tehnoloģiskās revolūcijas posms, kas turpinājās 20. gadsimta pirmajā pusē un bija saistīts ar elektrības, iekšdedzes dzinēju, ķīmijas, aviācijas un radio attīstību, notika nepārtraukta dažādo kultūras sistēmu savstarpēja tuvināšanās. Sadzīvi un ģimenes formas tā tomēr skāra relatīvi maz.
Par reāla globalizācijas procesa sākšanos daudzos aspektos, tajā skaitā cilvēku personīgajā dzīvē, ir iespējams runāt vienīgi, sākot ar Otrā Pasaules kara periodu, bet it īpaši ar pašiem pēdējiem 20.gadsimta gadiem. Tā saistīta ar jaunu zinātnes un tehnoloģijas apvērsumu, it īpaši ar šādām jaunām zinātnēm kā informātika, bioinženierija, ekoloģija, ergonomija, bet minētās zinātnes nodrošina daudzkārt ātrāku informācijas apriti, jaunas pārtikas vielas, daudz augstāku līmeni medicīnā, dažādu zemju un tautu likteņu savstarpējās sasaistītības apzināšanos un vairākkārtīgu darba ražības palielināšanos. Valstis, kam šie zinātnes sasniegumi ir pieejami un kas tos spēj izmantot praktiskajā dzīvē, gūst lielas priekšrocības salīdzinājumā ar tām valstīm, kas šos sasniegumus nespēj vai neprot izmantot. Savukārt valstu iekšienē daudz jaunu iespēju paveras tām uzņēmēju grupām, kas saistītas ar modernās tehnoloģijas ražošanu un izmantošanu.
20. gadsimtā atdzimušas vairākas agrākajos gadsimtos veidotās sabiedriskās idejas. To eksistence dažkārt turpinājusies dīvainās, kroplās vai hipertrofētās formās. Šādas atdzimušas agrāko gadsimtu idejas ir liberālisms, sociālisms, nacionālisms, reģionālisms, tribālisms, elitārisms, egalitārisms, reliģiskais un politiskais fanātisms, totalitārisms, kosmopolītisms, rasisms, panteisms, ateisms, paterniālisms, feminisms, veģetārisms, iskeipisms un vēl daudzas citas mācības, doktrīnas vai dogmas. Ikvienas šeit minētās idejas izvirzītājiem agrākajos gadsimtos ir bijusi ilūzija, ka viņa mācība palīdzēs cilvēcei vai cilvēces labākajai daļai dzīvot laimīgāk nekā dzīvojuši agrāko paaudžu cilvēki. 20. gadsimta otrajā pusē un it īpaši pašās beigās būtiska iezīme ikvienā reģionālajā kultūrā ir tradicionālo kultūras reģionu (Eiro - amerikāniskā, Islāma pasaules, Indijas, Ķīnas, DA Āzijas, Melnās Āfrikas un Dienvidamerikas) savstarpējo kontaktu pieaugums un reģionālo īpatnību mazināšanās. Līdzās eirocentrismam - centieniem visas parādības vērtēt tikai no Eiropas viedokļa un pēc Eiropas kritērijiem - attīstās arī Ķīnas centrisms, indocentrisms, afrocentrisms utt. Līdztekus atsevišķo reģionu vai lielo reliģiju pretstatīšanai izplatās kosmopolitisma un globālisma idejas, kuras, ja tās ir teorētiski izstrādātas, nedod priekšroku. nevienam atsevišķi ņemtam kultūras reģionam. Strauji uzņem apgriezienus visas cilvēces kultūras veidošanās process. Dažādās formās un atšķirīgos kontekstos tiek sludinātas mācības par visu ļaužu solidaritāti, par vienādu iespēju un vienas starta līnijas nepieciešamību universālas konkurences apstākļos, kaut gan reālajā dzīvē ļaužu atšķirības izglītības līmeņa, medicīniskās palīdzības un darbības iespēju ziņā arvien palielinās. 21. gadsimta sākumā pasaulē ir vairāk galējā postā un pusbadā mītošu trūkumcietēju nekā 20. gadsimta sākumā pasaulē vispār bija iedzīvotāju.
Latvija kā vēstures procesa subjekts, kas darbojas savu apzinātu interešu labā savas valsts interesēs, kultūras globalizācijas procesā dažā ziņā sper vēl tikai pirmos soļus. PSRS imperiālistu izdarības Latvijā, lai mazinātu Latvijas kultūras specifiku un padarītu latviešu tautu vieglāk asimilējamu padomju cilvēku anonīmajā masā nav pamata uzskatīt par Latvijas iesaistīšanos pasaules globalizācijas procesā. Okupācijas laikā Latvija un latviešu tauta bija objekts, ar ko rīkojās okupanti pretēji latviešu tautas un Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas interesēm. Latvijas zinātnieki, kas daudzās nozarēs tad piedalījās pasaules mēroga zinātnes sasniegumu radīšanā, tika stingri kontrolēti un iekļauti PSRS bruņošanās programmas īstenošanā. Tagad vairs nepastāv politiski šķēršļi, kas varētu kavēt Latvijas iekļaušanos pasaules mērogā nozīmīgos zinātnes procesos. Latvijas valsts atkal ir kļuvusi par subjektu pasaules procesos. Par nozīmīgāko faktoru, kas bremzē Latvijas iekļaušanos pasaules ekonomiskajos un kultūras procesos, kļuvuši ekonomiskie faktori un Latvijas iedzīvotāju zemais dzīves līmenis.
