Pamatproblēma
Latvija pēc ilgstošas okupācijas un izolētības atgriežas Eiropā un puslīdz normālā sabiedriskās un kultūras dzīves apritē arī vēl plašākos mērogos. Tas notiek daudzos saimnieciskās, juridiskās un arī gara dzīves aspektos, it īpaši identitātes un pašapziņas jautājumos. Arī ētikā, piemēram, jautājumā par to, ko uzskatām par augstāko vērtību. Pakļautības psiholoģijas atmešana notiek visās nozarēs, taču ne visās tā norit vienādu ātrumu un spēku. Šādā situācijā pirmšķirīgu aktualitāti iegūst jautājums par to, kāda identitāte vai galvenā identitāte mums katram ir - vai pirmkārt esam rīdzinieki, latvieši, Latvijas pilsoņi, noteiktas profesijas pārstāvji, tās vai cita reliģiskas konfesijas piederīgie vai brīvdomātāji, noteiktas paaudzes piederīgie utt., vai pats svarīgākais mums ir vēl kaut kas cits - veģetārisms, zilas acis, muzikalitāte, vieglprātība utt. Ignorēt nevaram nevienu no iepriekš minētajiem aspektiem un arī daudzus te neminētos, tomēr par būtisku svarīgu, varbūt pat par principiāli izšķirošo kļūst jautājums, kādā mērā nacionālā kultūra un piederības apziņa ir sastāvdaļa, kas ietilpst lielākā - pasaules reģiona kultūrā ar visām no šās piederības izrietošajām sekām pašapziņas un augstāko vērtību aspektā.
Lai to skaidri apzinātos, nepieciešams noskaidrot ne tikai identitātes un sevis apzināšanās pašreizējo stāvokli, bet arī to veidošanos un vēsturi. Vēsturisko izpēti iespējams veikt gan ņemot par izejas pozīciju Latviju un tās iekšējās likumsakarības, lai pēc tam virzītos uz plašāku kultūras reģionu jautājumiem, gan arī ņemot vērā plašāka reģiona - Eiropas vai Eiropas un Ziemeļamerikas problēmas, lai varētu precīzi vērtēt, kādas specifiskas izpausmes tām ir Latvijā. Pētījums vēl plašākā aspektā - lai noskaidrotu, kādā mērā Eiropas kultūra iekļaujas visas cilvēces kultūrā un atrodas mijiedarbībā ar citu reģionu kultūrām, pašreizējā situācijā būtu iespējams tikai dažos jautājumos, it īpaši attiecībā uz tām kultūras nozarēm, kas cieši saistītas ar tehniku un ar liela skaita cilvēku organizēšanu, piemēram kino, fundamentālā arhitektūra, masu uzvedumi mūzikā, baletā utt. Pētījums par visai mūsdienu cilvēcei kopīgām kultūras iezīmēm var būt priekšlaicīgs un dažās nozarēs varētu iznākt visai spekulatīvs, jo zinātniskajā apritē vēl nav ievestas daudzas ļoti nozīmīgas dažādu tautu kultūras bagātīvērtības, it īpaši no folkloras novada, bet, kamēr tās nav skaidri apzinātas un detalizēti izpētītas, spriedumiem par cilvēces kultūru kopumā var būt tikai formāls raksturs.
