Priekšvārds
Latvija kā kultūras subjekts pēc ilgstošas okupācijas un izolētības atkal atgriežas Eiropā kā kultūras reģionā. Šī atgriešanās ir ilgstošs process. Tā visticamāk prasīs vēl vairākus gadu desmitus. Latvija atgriežas tajās kultūras jomās, kur tā bijusi pirms okupācijas, bet dažā ziņā arī tur, kur tā pagātnē nav bijusi, bet kur savas attīstības gaitā būtu nonākusi, ja nebūtu bijis okupācijas. Atgriešanās notiek arī ekonomiskā, juridiskā, izglītības, informācijas telpas un citās jomās, taču šajā sacerējumā uzmanība pievērsta tam, kā Latvijas atgriešanās Eiropā, jeb, precīzi izsakoties, Rietumeiropas, bet dažā ziņā Rietumeiropas un Ziemeļamerikas kultūras tradīciju lokā un drīz pēc tam arī aktuālajā kultūras apritē notiek garīgajā līmenī - identitātes un pašapziņas sfērā. Arī jautājumā par to, ko uzskatām par augstāko vērtību.
Šādā situācijā ir svarīgi tikt skaidrībā par to, kāda identitāte vai galvenā identitāte mums katram ir - vai pirmkārt esam noteiktas pilsētas vai lauku teritorijas iedzīvotāji, noteiktas tautas piederīgie, noteiktas valsts pilsoņi, noteiktas profesijas pārstāvji, tās vai citas reliģiskas konfesijas piederīgie, ticīgie vai brīvdomātāji, noteiktas paaudzes piederīgie utt., vai pats svarīgākais ir vēl kaut kas cits, piemēram, asinsgrupa, acu krāsa, temperaments, iemīļotie ēdieni, vaļasprieks, muzikalitāte, ģimenes stāvoklis, valodu prasme utt. Lai gan Latvijā līdzās latviešiem dzīvo arī citu tautu piederīgie, Latvijas kultūras identitātes kopumā noteicošā ir latviešu tautas identitāte, kuras dominējošais īpatsvars valstī attīstības gaitā visticamāk vēl pieaugs.
Mūsu dienās individuālajam Latvijas iedzīvotājam nav raksturīgi sevi identificēt pirmkārt kā kurzemnieku, katoli, laucinieku, zemnieku, nevācieti (Undeutsche), kaut gan 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā līdzīgas identifikācijas nebija retums. Tajā pašā laikā, piemēram, Lielbritānijas iedzīvotāju lielākā daļa - tie, kuri pēdējo paaudžu dzīves laikā nav ieceļojuši no citām Eiropas valstīm un citiem kontinentiem - spēj diezgan skaidri sevi identificēt kā angļus, skotus, velsiešus un Ziemeļīrijas iedzīvotājus. Savukārt Ziemeļīrijā identifikācijas aspektā ļoti būtiska ir piederība katoļiem vai protestantiem. Latvijas iedzīvotāju vairākums nekad nav pieņēmis okupantu uzspiesto ''padomju cilvēku'' identitāti. Latvijas neatkarības atjaunošanas rezultātā tā sabiedrībā kopumā izgaisusi bez pēdām, ja neskaita dažas okupācijas laika kolonistu aprindas, kuras jūt zināmu nostaļģiju pēc tās.
Šodien Latvijā nevaram pilnīgi ignorēt nevienu augstāk minēto identifikācijas aspektu un arī daudzus te neminētos, tomēr identifikācijā būtiski svarīgs, varētu teikt pat principiāli izšķirošais ir jautājums, pie kādas nacionālās kultūras mēs piederam un kādā mērā mūsu nacionālā kultūra ietilpst lielākā - pasaules reģiona kultūrā ar visām no šās piederības izrietošajām sekām pašapziņas un augstāko vērtību aspektā. Mūsdienās izteiktākie kultūras reģioni ir Rietumeiropa vai Rietumeiropa ar Ziemeļameriku, Krievija kopā ar dažām citām pareizticīgajām zemēm, Austrumāzija, Dienvidāzija, Musulmaņu zemes, Melnā Āfrika, Dienvidamerika. Te gan var strīdēties vai, piemēram, Rietumeiropa un Ziemeļamerika ir viens kultūras reģions, vai visa Austrumāzija un visa musulmaņu pasaule ir vienotas, vai arī tās vajadzētu iedalīt apakšreģionos.
Jāpatur arī vērā, ka valodas, kas ir ikvienas tautas kultūras būtiska sastāvdaļa, kopā ar tām folkloras vērtībām, kas daudzu gadu tūkstošu gaitā ir bijušas tieši un nesaraujami saistītas ar attiecīgo valodu, ir daudz senāki veidojumi nekā pašreizējie pasaules kultūras reģioni, kuri pamatos nav vecāki par diviem vai trim gadu tūkstošiem, jo tie pastāv tikai kopš tā laika kad sāka veidoties reģionam raksturīgās vai tur dominējošās saimniekošanas sistēmas un politiskās darbības metodes, mūsdienu pasaules reliģijas, mūsdienās pastāvošās rakstības sistēmas, kā arī puslīdz regulāra, kaut arī sākumā gausa materiālo un kultūras vērtību vai vismaz informācijas un arī gēnu apmaiņa relatīvi plašu pasaules reģionu ietvaros. Dažās pasaules daļās, it īpaši Dienvidamerikā un Melnajā Āfrikā, kultūras reģionu veidošanās un agrīnā konsolidācija risinās arī tagad un tur jūtama stipra citu kultūras reģionu ietekme. Citur notiek reģionu specifikas un savstarpējo robežu skaidrāka apzināšana. Mūsu dienās starp reģioniem risinās arī straujš tādu savstarpējo kontaktu pieaugums, kas mērogos tālu pārsniedz lokālo līmeni robežjoslās. Līdzās kontaktu pieaugumam reģionu savstarpējā konfrontācija kļūst mazāk asa, retāk izpaužas militāru sadursmju formā, toties gūst arvien vairāk iespēju izpausties daudzās citās dzīves nozarēs.
Viena pasaules reģiona kultūrā nereti ietilpst tautas ar savstarpēji svešām valodām, ar kurām saistītās folkloras vērtības ir tikpat tālas cita citai. Savukārt tautas ar visai radniecīgām valodām, ar kurām saistītajā folklorā ir daudz līdzības, var ietilpt atšķirīgos kultūras reģionos. Tomēr krasa neatbilstība valodu radniecības un kultūras piederības ziņā pasaulē nav norma. Tā biežāk vērojama teritorijās, kur dabas apstākļu vai vēsturiskās attīstības īpatnību dēļ vispusīgi kontakti starp cilvēkiem ir bijuši apgrūtināti vai deformēti, piemēram, Kaukāzā vai Balkānos. Biežāk ir vērojams, ka kultūras reģionu robežas, kas bieži ir arī reliģiju, rakstības sistēmu, ģimenes formu un politisko tradīciju robežas, diezgan precīzi sakrīt arī ar reģionā ietilpstošo tautu etniskajām robežām un sniedzas tām pāri tikai individuālo cilvēku kontaktēšanās līmenī.
Latvijai, atgriežoties Eiropā, svarīgs virsuzdevums ir ne tikai atjaunot latviešu kultūras sakarus ar citām Eiropas tautām, bet arī integrēt Latvijas un līdz ar to arī Rietumeiropas kultūras sistēmā tos daudzos tūkstošus iebraucēju, kurus PSRS impērija, kuras reālais politiskais pamats bija uz Bizantijas kultūras tradīcijām balstītais lielkrievu šovinisms, okupācijas periodā apzināti iesūtījusi Latvijā kā kolonistus, vēlēdamās asimilēt un iznīcināt latviešu tautu un līdz ar to pavirzīt uz rietumiem Rietumeiropas un Bizantijas kultūras tradīcijas robežu. Nāksies integrēt arī daudzus tos, kuri okupācijas laikā stihiski ieklīduši mūsu zemē kā avantūristi un sava labuma meklētāji.
Daudzi no šiem okupācijas laika kolonistiem un klaidoņiem pēc neatkarības atjaunošanas ir repatriējušies, daži citi pēdējo gadu gaitā apzināti cenšas kļūt par pilnvērtīgiem Latvijas iedzīvotājiem, bet visvairāk ir tādu, kas līdz pat šim laikam nevēlas ne atgriezties savā dzimtenē, ne arī pilnvērtīgi iekļauties Latvijas dzīvē. Pašreiz liela viņu daļa objektīvi ir kā svešķermenis, kas neprot valsts valodu, tādēļ nespēj gūt pareizu informāciju par to, kas mūsu zemē notiek, bet, ja arī kaut kādu informāciju gūst, nespēj to objektīvi izvērtēt. Nav pamata šādus iebraucējus uzskatīt par minoritātēm, jo minoritātes ir vienīgi attiecīgajā valstī dzīvojošie pilsoņi, kuri, ja arī viņi nepieder pie šās valsts pamattautas, ir piederīgi šai valstij. Vairums okupācijas perioda iebraucēju šodien tādi nav un tādi nejūtas.
Šie Latvijas dzīvē neintegrētie un tādēļ no Latvijas valsts un latviešu tautas ievērojamā atsvešinājumā mītošie iedzīvotāji, kas informāciju par notikumiem Latvijā bieži smeļ ne no Latvijas, bet no Latvijai nedraudzīgiem ārzemju avotiem, dažkārt arī apzināti negrib iekļauties valsts sabiedriskajā dzīvē, precīzi pildīt Latvijas likumus, tādēļ viņi viegli var nonākt valstij naidīgu spēku ietekmē. Arī kultūrā viņi labākajā gadījumā ir patērētāji, nevis devēji, nespēj būt par starpniekiem starp Latviju un savu tautu, praktiskajā dzīvē un saskarē ar citu valstu iedzīvotājiem neaizstāv un dažkārt arī nejūt Latvijas valsts intereses, bet drīzāk jūtas kā citas valsts interešu paudēji mūsu zemē.
Situāciju vēl sarežģītāku dara apstāklis, ka daudzi neintegrētie iebraucēji auguši citās kultūras tradīcijās nekā vairums Latvijas pilsoņu. Līdz ar to viņiem ir ne tikai citādi informācijas avoti, bet arī mentalitātes ziņā viņi jūtami atšķiras tiklab no pamattautas – latviešiem, kā arī no daudzām tradicionālajām Latvijas minoritātēm - lietuviešiem, igauņiem, poļiem, vāciešiem u.c., kuri līdzīgi latviešiem pieder Rietumeiropas kultūras sistēmai. Daudzo svešinieku, protams, tikai to, kas vēlas, integrācija sekmīgi varēs noritēt vienīgi tādā gadījumā, ja Latvijas pamattauta - latvieši paši apzināsies savu vēsturisko vietu, savus nolūkus un savas iespējas, spēs būt konsekventi un mērķtiecīgi savā nostājā un savā rīcībā. Svarīgi, lai tiklab Latvijas pilsoņi, kā arī neintegrētie iebraucēji skaidri apzinātos, ka pēcokupācijas periods nebūs mūžīgs, ka Latvijā nākotnē dominēs latviešu valoda un latviešu kultūra. Tiem iebraucējiem, kas Latvijā nav integrējušies, nākotnē ir tikai divas iespējas: Latvijā integrēties vai Latviju pamest.
Svarīgs jautājums, kas laika gaitā kļūs vēl nozīmīgāks, ir daudzu tūkstošu citās zemēs mītošu latviešu kultūras identitāte. Šie latvieši jeb viņu vecāki no Latvijas bija atrauti varmācīgi - vai nu okupētājvalsts militāro un represīvo iestāžu darbības rezultātā, vai arī bija spiesti pamest Latviju, lai netiktu iznīcināti. No Latvijas varmācīgi atrautajiem latviešiem pēc daudzu gadu desmitu trimdas tikai mazā skaitā ir bijis iespējams Latvijā atgriezties. Tie trimdas latvieši, kas dzimuši Latvijā un tagad ir jau cienījamā vecumā, noteikti pieder latviešu kultūrai. Trimdas latviešu veikumi kultūrā tajos gados, kad Latvija bija okupēta, ir svarīga mūsdienu latviešu kultūras sastāvdaļa un spēcīgs balsts pret destruktīvām latviešu tautai un Latvijas valstij naidīgām idejām un darbībām. Latviešu kultūrai noteikti pieder arī liela daļa pirmās paaudzes svešumā dzimušo trimdas latviešu veikumi kultūrā un jau daudz mazāka daļa no tā, ko kultūrā veikušas svešumā dzīvojošo latviešu tālākās paaudzes kā arī latviešu un cittautiešu jauktajās laulībās dzimušie citu valstu pilsoņi. Liela vai pat lielākā viņu daļa integrējas savās tagadējās mītnes zemēs un no Latvijas pamazām atsvešinās.
Lai visu augšminēto skaidri apzinātos, lai varētu optimāli izmantot visus Latvijas sabiedrības integrācijas veicinošos faktorus un izslēgt vai vismaz vājināt tos apstākļus, kas integrāciju kavē, nepieciešams noskaidrot ne tikai latviešu kultūras identitātes un sevis apzināšanās pašreizējo stāvokli, bet arī to veidošanos un vēsturi. Vēsturisko izpēti iespējams veikt gan induktīvi - ņemot par izejas pozīciju Latviju vai pat kādu atsevišķu tās novadu, izpētot tās sabiedrības dzīves konkrētās norises vai faktus, pēc tam virzoties uz procesiem, kas risinās plašākā reģionā, gan arī deduktīvi, proti, noskaidrojot plašāka reģiona - Rietumeiropas problēmas un izzinot, kādas specifiskas izpausmes tām ir Latvijā. Šajā apcerējumā lietotas abas augšminētās metodes.
Pētījums vēl plašākā aspektā - lai noskaidrotu, kādā mērā Eiropas vai Eiropas un Ziemeļamerikas kopīgā kultūra iekļaujas visas cilvēces kultūrā un atrodas mijiedarbībā ar citu reģionu kultūrām, pašreizējā situācijā varētu iznākt visai spekulatīvs, jo zinātniskajā apritē vēl nav ievestas daudzas ļoti nozīmīgas dažādu tautu kultūras vērtības, bet, kamēr tās nav skaidri apzinātas un detalizēti izpētītas, spriedumiem par cilvēces kultūru kopumā draud vienpusība vai arī tie būtu jāveido tīri formāli.
