Bruce Bawer. Miera rekets (The Peace Racket)
"Ja gribi mieru, gatavojies karam." Šādu padomu deva romiešu ģenerālis Flavius Vegetius Renatus pirms vairāk nekā 1600 gadiem. Vēl 9 gadsimtus agrāk Sun Tsu deva būtībā to pašu padomu, un viņam šo Vegetius'a teicienu piedēvē filmas sākumā, ko es nesen noskatījos Oslo Nobela Miera Centrā. Tomēr filma citē šo seno gudrību tikai tādēļ, lai to atmestu. Pēc perversi iepakota aukstā kara vēstures izklāsta, kura centrā ir apgalvojums, ka miera kustība esot nojaukusi Berlnīnes Mūri, filma beidzas ar vārdiem, kuri Vegetius'a atziņu apgriež kājām gaisā: "Ja gribi mieru, gatavojies mieram".
Tas ir domāts kā gudrs padoms, kā moto jaunajam gadu tūkstotim. Patiesībā tā ir ilūziju un vēlmju domāšana, kas neizriet no aukstā kara vai jebkura cita kara vēstures. Jo aukstā kara secinājums ir tāds pats kā tas, ko mācīja Sun Tsu un Vegetius: konflikti gadās un militārais spēks ir būtisks. Ir labāk būt stipram nekā vājam; tava drošība pieaug, ja citi zina, ka tu varēsi par sevi cīnīties, nevis tad, ja tu esi lepni atklāts par savu bezpalīdzību vai nevēlēšanos cīnīties. Šinī patiesībā nav nekā grūta vai neizprotama. Bet to noliedz ne vien "Miera Centra" filma, bet arī strauji augoša un aizdomīga kustība, kuru šis centrs simbolizē un veicina.
Sauksim to par Miera reketu.
* * *
Mums vispirms ir jāpiemin divas lietas par šo kustību. Pirmkārt, tā oponē jebkurai vērtībai, kas raksturīga rietumu pasaulei, ieskaitot personas brīvību, tirgus kapitālismu, individuālismu - un tā nicina Ameriku, šo vērtību iemiesojumu un aizstāvi. Otrkārt mēs runājam nevis par bariņu ar naiviem kveikeriem, bet par kustību ar lietpratīgiem, ambicioziem profesionāļiem, kuri jau ir ērti iekārtojušies Apvienoto Nāciju Organizācijā, Eiropas Savienībā un daudzās nevalstiskajās organizācijās. Tā veic agresīvu, mēdijiem maz pamanāmu kampaņu par ministru kabineta līmeņa Miera Departamentu ASV. Šo likumprojektu bīda Ohaijo demokrātu kongresa loceklis Dennis Kucinich (līdz ar 60 citiem atbalstītājiem), Pārstāvju palātas rezolūcija 808 autorizētu šim Miera departamenta sekretāram "izveidot Miera Akadēmiju", "izveidot miera izglītības plānu" pamatskolām un vidusskolām un piešķirtu pētniecības grantus miera studiju departamentiem(=katedrām) visas valsts augstskolās. Ja to pieņemtu, šis projekts miera studiju kustībai piešķirtu lielu nacionālu vai pat starptautisku nozīmi.
Miera Reketa robežas reizēm ir izplūdušas. Tas ietver dažus dučus "miera institūtu" un "miera centru" ASV un Eiropā, plus dažus simtus "miera studiju programmu" universitātēs. Kā Ian Harris, Larry Fisk, un Carol Rank norāda savā simpatizējošā pārskatā par šīm programmām - ir grūti precīzi pateikt, cik pavisam to ir, jo dažas no tām tiek pasniegtas ar citiem nosaukumiem, piemēram, "drošības studijas" vai "cilvēktiesību izglītība"; daļēji arī tāpēc, ka daudzi "profesori, kuri pielieto mieram veltītu materiālu savos priekšmetos, nepiedāvā atsevišķus kursus, kuru nosaukumā figurētu vārds 'miers'"; un visbeidzot tāpēc, ka "daudzas mazas humanitārās koledžas pasniedz obligātu ievadkursu visiem ienākošajiem studentiem, kurā tiek izklāstītas miera un taisnīguma tēmas." Daudzas pamatskolas un vidusskolas arī māca miera studijas vienā vai otrā formā.
Miera studiju iniciatīvas var apmācīt cilvēkus būt sociālajiem darbiniekiem, strādāt baznīcās vai neinstitucionālās veselības organizācijās, vai palīdz risināt ģimenes strīdus vai konfliktus starp kaimiņiem. Tomēr šīs kustības sirdī ir programmas, kuru galvenais motīvs ir - starptautiskās attiecības. Viņu dibinātājs ir 77 gadus vecais norvēģu profesors Johan Galtung, kurš nodibināja Starptautisko Miera Pētniecības institūtu 1959.gadā un Miera Pētniecības žurnālu (Journal of Peace Research) piecus gadus pēc tam. Mēdiji viņu attēlo kā harizmātisku un (šajos laikos) labam vectētiņam līdzīgu veselā saprāta aizstāvi, Galtungs faktiski visu mūžu ir iestājies pret brīvību. 1973.g. viņš sašutumā apgalvoja, ka "mūsu laiku groteskākā nejēdzība" ir (ne jau GULAG vai kultūras revolūcija Ķīnā), bet gan rietumvalstu "strukturālais fašisms". Viņš nosaucis Ameriku par "slepkavu zemi", apvainojis to par "neofašistisku valsts terorismu", un ar prieku pareģojis, ka tā drīz sekos Lielbritānijai - "impēriju kapsētā".
Nebūdams arī britu fans, Galtungs ir vainojis "anglo-amerikāņus" par cenšanos "apturēt vēja pūšanu". Ja ASV un Lielbritānija stājas pretī kādai bīstamai tendencei, tad, viņaprāt, tieši viņi rada problēmas - jo Miloševičs, Sadams un Osama ir tieši tas virziens, kurā pūš vējš. Galtunga domāšanas veids neizbēgami ved pie secinājuma, ka nekad nevajag izaicināt neviena tirāna varu. Gluži atbilstoši tam viņš mudināja ungārus nepretoties padomju armijai 1956.gadā, un viņa ieskats par 2.pasaules karu liecina, ka viņam labāk patiktu, ja sabiedrotie būtu ļāvuši Hitleram galīgi iznīcināt žīdus un iebrukt Lielbritānijā.
* * *
Lai gan Galtungs izteicis viedokli, ka galvaspilsētas Vašingtonas sagraušana būtu tasinīgs sods par Amerikas augstprātīgo skatu uz sevi kā "modeli visiem citiem", viņš tomēr nav vairījies turēt dažas valstis par atdarināšanas cienīgiem paraugiem. Viņu starpā - Staļina PSRS, kuras ekonomika, kā viņš paredzēja 1953.gadā, pārsniegs rietumvalstu ekonomiku. Viņam arī patīk Kastro vadītā Kuba, kuru viņš slavēja 1972.gadā par "izlaušanos no imperiālisma dzelžainā tvēriena". Vismaz nav iespējams apsūdzēt Galtungu par savu aizspriedumu slēpšanu. 1973.gadā, izskaidrojot bērniem domātai avīzei pasaules politiku, viņš aprakstīja ASV un Rietumeiropu kā "bagātas, rietumu, kristiešu zemes", kuras izraisa karus, lai nodrošinātu izejvielu un noieta tirgus: "Šādu ekonomisko sistēmu sauc par kapitālismu, bet kad to izplata uz citām zemēm - to sauc par imperiālismu." 1974.gadā viņš ironizēja par rietumvalstu apsēstību ar "vajātiem elites personāžiem" - tādiem kā Solžeņicins un Saharovs. Un 30 gadus vēlāk viņš salīdzināja ASV ar nacistisko Vāciju par Kosovas bombardēšanu - un arī iebrukumu Afganistānā un Irākā. Galtunga izpratnē karš, kurš atbrīvo, nav labāks par tādu karu, kas paverdzina.
Viņa visiemīļotākā zeme? Ķīna kultūras revolūcijas laikā. Apciemojot Xanadu, Galtungs secināja, ka ķīniešiem patīk dzīve Mao pakļautībā: galu galā viņi visi bija "jauki un smaidīgi". Lai gan "represīva zināmā liberālā izpratnē," viņš rakstīja, Mao Ķīna bija "bezgala atbrīvojoša, ja uz to paskatās no daudzām citām perspektīvām, ko liberālās teorijas nekad nav sapratušas." Jo Ķīna taču parāda, ka "visa teorija par to, kas ir 'atvērta sabiedrība' ir jāpārraksta, un droši vien arī teorija par to, kas ir 'demokrātija' - un paies ilgs laiks, iekams rietumi uzskatīs Ķīnu par savu galveno skolotāju šajās jomās."
Galtungs nav arī mainījis savus uzskatus gadu desmitu laikā. Nesen viņš sniedza lekciju, kas bija niknu apsūdzību sajaukums par Ameriku, kas atteicās vest sarunas ar Sadamu, Amerikas slepenos plānus izraisīt karu Azerbaidžānā, par nacistiem ASV Valsts departamentā, par CIP (Centrālās izlūkošanas pārvaldes) atbildību par 6 miljoniem slepenu slepkavību, utml. Galtungs aicināja izveidot Patiesības un Samierināšanas komiteju Irākā - lai iztirzātu Amerikas noziegumus, nevis Baath partijas noziegumus.
Galtunga veids, lietot vārdu "miers", lai leģitimizētu totalitārismu ir veca komunistu tradīcija. 1939.g. augustā, kad nacisti un PSRS parakstīja savu neuzbrukšanas paktu, rietumu staļinisti, kuri aicināja uz karu pret Vāciju, veica pagriezienu par 180 grādiem - un sāka slavināt mieru. (Pēc tam, kad Hitlers iebruka Krievijā, staļinisti veica vēl vienu pagriezienu, pieprasot, lai rietumvalstis palīdzētu sasist Trešo Reihu.) Runas par mieru, īsi sakot, bija izpausme simpātijām pret komunismu, nevis pret mieru. Un tas pats turpinājās pēc kara, kad Staļina rietumu atbalstītāji sāka attaisnot un cildināt viņa režīmu un nosodīja anti-komunistus kā kara kūdītājus un "kripto-fašistus". "Miera konferences" un "miera komitejas" piesaistīja apmuļķotu liberāļu barus, kuri nespēja aptvert, ka viņu jaunie "draugi" nebija vis parasti krievi, bet parasto krievu apspiedēji, un ka komitejas nenozīmēja draudzību, bet gan apmānu, citu manipulēšanu savtīgiem mērķiem un spiegošanu.
* * *
Ļaudis, kuri šobrīd vada miera studiju programmas, dod labu priekšstatu par šīs kustības anti-amerikāniskajiem un pret brīvību vērstajiem nodomiem. Purdue universitātē šo programmu vada pasniedzējs, kurš ir izdevuma Marxism Today (Marksisms šodien) līdzredaktors - tas ir eseju krājums, kas slavina sociālismu; Brandeis'a miera studiju vadītājs ir attaisnojis spridzinātājus pašnāvniekus; programmas vadītājs Misūri universitātē deva oficiālu akceptu masu e-pasta izsūtīšanai, kas aicināja studentus un pasniedzējus boikotēt nodarbības, protestējot pret invāziju Irākā; un Meinas universitātes direktors uzskata, ka "cilvēki ir sagrāvuši līdzsvaru uz daudziem gadsimtiem" un ka "unikāla izdevība šajā jaunajā gadsimtā ir - iesaistīties līdzsvara un harmonijas radīšanā starp iņ un jaņ - starp vīrišķajām un sievišķajām enerģijām". (Šādas New Age pļāpas bieži sadzīvo ar atsaucēm uz marksismu miera zinību žargonā.)
Tas, ko šie cilvēki māca, ir labā saskaņā ar paša Galtunga anti-rietumniecisko iedvesmu. Vispirms viņi pasvītro, ka pasaules lielākais ļaunums ir kapitālisms, jo tas ved pie imperiālisma, kas savukārt noved pie kara. Kapitālisma analīze David Barash'a un Charles Webel'a plaši izmantotajā 2002.g. publicētajā mācību līdzeklī "Peace and Conflict Studies" nopietni balstās uz Ļeņina mācību, kurš "uzskatīja, ka tikai revolūcija - nevis reforma - var novērst kapitālisma tendenci uz imperiālismu un tātad uz karu"; tāpat šī mācību grāmata balstās arī uz Galtungu pašu, kurš pārskatīja Ļeņina teorijas, lai stāstītu par Amerikas "netiešo" imperiālismu. Studentiem māca nulles-summas bildi par pasaules ekonomiku: ja dažas zemes un tautas ir nabadzīgas, tas ir tādēļ, ka citas ir bagātas. Viņiem māca, ka amerikāņu bagātība pilnībā rodas no ekspluatācijas, un ka amerikāņi tātad ir atbildīgi par visas pasaules nabadzību.
Miera studiju studenti arī atklāj, kā domāt "dziļās kultūras" jēdzienos. Kā novērst karu starp, teiksim, ASV un Sadama Huseina Irāku? Atbilde: izpētām katras valsts dziļo kultūru - tās galvenos psihosociālos nosacījumus, gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos - lai saprastu tās motīvus. Amerikāņi šajā "dziļās kultūras" zvērnīcā tiek iztēloti kā kareivīgi un apsēsti ar naudu; irākieši turpretī ir ļoti reliģiozi un lepni. Navpārsteigums, ka Miera Reketa "dziļo kultūru" analīze ir stipri tendencioza pret rietumiem. "Dziļās kultūras" pieeja arī izvairās totalitāros diktatorus vai teroristus saukt par "ļauniem", jo aiz katra nozieguma atrodoties kāds likumīgs aizvainojums, kas miera uzturētājam ir jāatrod, lai visas puses varētu sastapties pie sarunu galda kā morāli līdzvērtīgas. SUNY (Ņujorkas štata universitāte) Bingamtonā, piemēram, piedāvā miera studiju kursu, kas cenšas "izprast mūsdienu vardarbību tās ideoloģijas, kultūras un strukturālajās dimensijās, tādējādi atsakoties no analītiskām kategorijām - 'ļauns', 'necilvēcīgs' vai 'necivilizēts'".
Miera Reketa uzskatā, aukstasinīgi nogalināt nevainīgus cilvēkus - tas nozīmē nopirkt tiesības vest dialogu, sarunas, saņemt piekāpšanos un var. Tādēļ studenti mācās identificēt "nemiernieku" vai "kaujinieku" grupas tajās ļaužu kopienās, kuru intereses viņi pārstāvēs miera sarunās. Sadama Huseina diktatūras laikā "miera pētnieki" rakstīja tā - it kā visa Irāka būtu ekvivalenta Sadamam un Baath partijai, pilnīgi aizvācot no bildes šiītus un kurdus, kurus Sadama režīms apspieda, spīdzināja un slepkavoja. Miera receptes, kas izriet no šādas domāšanas ne vien samierinās ar apspiešanu, bet pat veicina to. Jo tad, ja demokrātiskās valstis konsekventi ievērotu Miera Reketa rekomendācijas, viņi galu galā veicinātu to mieru, kāds tas šobrīd ir Havannā vai Phenjanā.
* * *
Džordžs Orvels būtu labi sapratis, kādēļ jauniešus no priviliģētām aprindām tā piesaista Miera Rekets. "Pacifisms," kā viņš rakstīja 1941.gadā, "uzplaukst vienīgi starp pārtikušajām šķirām, vai arī starp strādniekiem, kuri kaut kādā veidā vairs nejūtas piederīgi savai šķirai. Vienkāršie strānieki nekad nav īsti pacifisti, jo viņu dzīves pieredze māca viņiem ko pavisam citu. Ja cilvēks nosoda jebkāda veida vardarbību, tas nozīmē, ka viņš pats nav to nekad piedzīvojis." Ja tik daudzi jauni amerikāņi dzīvojuši šķirti no tās dzīves realitātes, kuru pirms daudziem gadsimtiem izgaismoja romietis Vegetius un ķīnietis Sun Tsu, un tādēļ viņi kļūst par vieglu mērķi Miera Reketam, tad tas ir pateicoties tieši tām lietām, ko Miera Rekets visvairāk ienīst - amerikāņu stila kapitālisms un ASV militārā varenība.
Satraucoši, ka šie studenti neplāno pavadīt savas dzīves attālos Nepālas kalnos, kontemplācijā par mieru, harmoniju un visas cilvēces vienumu. Viņi grib pārtaisīt mūsu pasauli. Viņi plāno būt politiķi, diplomāti, ierēdņi, žurnālisti, juristi, skolotāji un aktīvisti. Viņi šajos darbos nesīs līdzi tās izkropļotās vēstures un ideoloģijas nostādnes, ko viņu profesori viņiem ir iemācījuši. Viņu karjera ies uz priekšu un Miera Reketa ietekme pamazām nostiprināsies. Un tās gaitā tā vājinās brīvības pamatus.
